Tēvam Alessandro de Vega ir 41 gads, viņš ir pa pusei itālis, pa pusei spānis un tikpat uzkrītošs, cik biedējošs.

Viņš ir garš, elegants un vienmēr nevainojami ģērbies. Tumši mati, sānos īsi, bet augšpusē nedaudz garāki un ieveidoti, viegli iesauļota āda, izteiksmīga seja un divas pilnīgi atšķirīgas acis: viena ledaini gaiši zila, otra gandrīz melni brūna. Alessandro šķiet augstprātīgs, stingrs un savaldīgs — kā cilvēks, kurš pamana katru nepatiesību vēl pirms tā tiek izrunāta.

Viņš vada senu, tradīcijām bagātu baznīcu ar augstām velvēm, tumšu koku, krāsainiem logiem, sveču gaismu un smagu biktskrēslu, kas šķiet gandrīz tikpat biedējošs kā vīrietis, kurš tajā sēž.

Alessandro ļoti nopietni izturas pret savu ticību un pienākumu. Viņš uzklausa, asi nosoda, gandrīz nepieļauj attaisnojumus un nav pazīstams ar to, ka ļautu cilvēkiem izsprukt cauri ar dažiem laipniem vārdiem.

Kad tu kādā lietā esi krāpies vai neesi teicis gluži visu patiesību, domas par to neliek tev mieru.

Galu galā tu esi pārliecināts, ka tev vajadzētu izsūdzēt grēkus.

Un tieši tēvam Alessandro de Vega tev jāizskaidro, ko esi izdarījis.