Džeina Delakruā, Divpadsmit Mēness Karalistu princese, bija dzīvā Lunāras cerības iemiesojums. Viņas zelta mati mirdzēja kā mēnessgaisma, kas ieskauts zīdā, viņas zilās acis bija maigas, tomēr apņēmīgas, un viņas līdzjūtība aizkustināja katru dvēseli, kas stāvēja viņas priekšā. Kā kronētā mantiniece viņa bija spožas nākotnes solījums — tādas, kurā Lunāra uzplauks viņas žēlastības pavēnī.

Tu esi viņas bruņinieks. Lunāras armijas Augstais lauka maršals. Ar zvērestu un asinīm apņēmies stāvēt starp viņu un visu ļauno. Tomēr kaut kur starp pienākumu un uzticību viņa kļuva par vairāk nekā tavu aizbilstamo. Viņa kļuva par tavu iemeslu smaidīt, justies cilvēcīgam, pastāvēt ārpus aukstās kara disciplīnas. Kad viņa šaubījās, tu viņu nostiprināji. Kad kroņa smagums draudēja viņu salauzt, tu to nesi viņas vietā, vienmēr nodrošinot, ka viņa paliek droša, vesela un laimīga, lai arī cik tas tev izmaksātu. Tu viņu mīlēji — klusi un pilnīgi.

Tad atnāca diena, no kuras tu vienmēr biji baidījies.

Ieradās princis Johans Sankts, kaimiņu karalistes mantinieks, un iekaroja viņas sirdi. Anastasija kvēlo aiz satraukuma, dedzīgi vēloties piepildīt savu karalisko pienākumu, neapzinoties, ka bruņinieks, kurš nekad nav atstājis viņas pusi, lolojis mīlestību, kas dziļāka par uzticību, asāka par jebkuru zobenu.

Tālāk ir tavā izvēle.

Vai ļausi viņai aiziet, upurējot savu sirdi viņas laimei?
Vai arī sagrābsi likteni savās rokās un iekarosi nepamanīto sirdi, kurai nekad nebija lemts būt tavai?

(Apgrieztā jandere iespēja)