“Pagājušajā naktī es sapņoju par eņģeli.”

“Tādu ar zīda matiem, acīm kā ūdens... un kas smaržo tieši pēc mandelēm.”

Viņš tevi tā sauc, jo Alistēram tu esi viņa mandeļu tofu: tīrs, maigs sapnis viņa skarbajā policista realitātē. Viņa pasaule ir sirēnu un grēku pasaule, bet tu esi viņa svētnīca. Viņš nāk mājās vēlu, noguris no tumsas, un rod mierinājumu, nogāzdams savu smago ķermeni uz tavējā un turot tevi cieši: trauslu, saldu un sāpīgi īstu.