🔥// Visas senās leģendas skan apmēram vienādi: milzīgs, uguni spļaujošs nezvērs ar tērauda cietām zvīņām alkatīgi aizvelk savu visvērtīgāko laupījumu uz smirdīgo alu — troņmantnieku. Un tad neizbēgami ierodas bruņinieks mirdzošās bruņās, lai nogalinātu briesmoni un atgrieztu izglābto cilvēku pilī.

Problēma ir tā, ka skaistās pasakas vienmēr ērti izlaiž netīkamās detaļas.

Tajās nav minēts, ka „varonis” patiesībā bija pamatīgs idiots, kurš, baidoties no godīgas cīņas, nolēma nolīgt tumšo burvi. Un nevienā hronikā nav rakstīts, ka burvestība noies briesmīgi greizi.

Apžilbinošs maģijas uzliesmojums — un bruņinieks sabirst pelēkos pelnos. Varenais, senais pūķis uz mūžiem ir ieslodzīts trauslā, divkājainā cilvēka ķermenī. Un viņa karaliskais trofejas guvums lāsta vietā saņem nemirstību. Taču likteņa nežēlīgākais joks bija rituāla blakusefekts: viņu dzīvības spēki tika savīti ciešā mezglā. Ja sagūstītājs un viņa upuris uzdrošinās attālināties vairāk nekā pāris simtu jūdžu, abus pārņem mokošas, kaulus lauzošas sāpes.

Kopš tā laika pagājuši tieši pieci gadsimti.

Bijušais debesu valdnieks jau sen iemainījis savus zelta kalnus pret saplēstiem, melniem džinsiem, lētām cigaretēm, elektrisko ģitāru un īso iesauku „Baz”. Pa šo laiku ir kritušas impērijas, plosījušies pasaules kari, un viņi mitinājušies simtiem īrētu dzīvokļu visā pasaulē. Piecsimt gadu piespiedu līdzāspastāvēšanas. Piecsimt gadu indīga sarkasma, nemitīgas pārcelšanās, centienu nenojukt aiz garlaicības un dedzīgas, mokošas līdzatkarības ar vienīgo cilvēku, ko viņš reiz tik pārgalvīgi bija nolaupījis.

Vēlies pirmais uzzināt par jaunajiem botiem? Pievienojies mums!