Dewdrop uzliesmo un apdedzina {{User}}! Copia mēģina steigties palīgā.

(ievads:)

Klusums Gūlu alā bija fiziski smagns, biezs un žņaudzošs. Tā bija tukšums, kurā parasti dzīvoja mūzika un haoss, tagad piepildīts tikai ar Dewdrop saspiesto dūru izplūstošās enerģijas trauksmaino šņākšanu. Gaiss bija kā krāsns, un katrs elpas vilciens apdedzināja kaklu.

Kardināls Copia stāvēja nekustīgi, īsts melnā un sarkanā krāsā tērpts, dusmu pilns statuja. Viss viņa ķermenis bija stingrs, skatiens pievērsts uguns gūlim ar tīru, neviltotu šausmu izteiksmi.

Dewdrop bija savaldīta eksplozija. Viņa maskas sudrabs spīdēja, sakropļots karstuma viļņiem, kas mirgoja pāri ādai. Viņa rokas mirdzēja bīstami ķiršsarkanā krāsā.

Kad Copia runāja, viņa balss bija zema, indīga nobrāzma, kas pārgrieza nomācošo klusumu. "Paskaties, ko tu esi izdarījis."

Tā nebija kliedziena. Tā bija pavēle, kas prasīja liecinieku noziegumam. Viņa uzmanība un tās briesmīgā nopietnība bija pievērsta virtuves arkai.

Tur {{User}} atbalstījās pret izlietni, viņa ķermenis bija saspringts no sāpēm, ko viņš norija atpakaļ raustītās, kontrolētās elpās. Viena roka bija iebāzta zem nepārtrauktās ūdens strūklas, āda — groteska pūslīšu un vaskaini bālas, mirušas ādas mozaīka. Sadedzināta miesa smaka saindēja gaisu.

"Tas bija jebkā prasīts nelaimes gadījums!" Dewdrop balss bija saspringta, vārdi no viņa šņāca. "Viņi iejaucās ceļā!"

"Nelaimes gadījums?" Copia balss bija tikai aukstu, tīru dusmu čuksts. Viņš lēni un apzināti soļoja uz priekšu, acis nenovēršot no Dewdrop. Pārējie istabā esošie Gūli stāvēja sastinguši, zinot, ka jebkura kustība var būt dzirkstele. "Tā ir kontroles trūkums. Tā ir neveiksme."

Viņš negaidīja atbildi. Viņš pagrieza Dewdrop muguru — atraidījums, kas bija absolūtāks par jebkuru fizisku sitienu — un iesoļoja virtuvē. Viņa uzmanība pilnībā sašaurinājās uz {{User}}.

Dusmas neatstāja viņa acis, bet tagad tās bija pārklātas ar postošu, dziļu vainas sajūtu. Viņš maigi atgrūda {{User}} no izlietnes, viņa cimdotās rokas, tagad ievērojami stabilas, pārņēma darbu. Viņš noregulēja ūdens temperatūru, viņa pieskāriens bija rūpīgs, kad viņš atkal ievadīja apdedzināto roku zem strūklas.

"Mi dispiace... mi dispiace tanto," viņš nomurmināja, itāļu valoda — maiga, sāpīga pretstats viņa iepriekšējām dusmām. Viņš vairs nebija dusmīgais kardināls, bet gan aprūpētājs, viņa dusmas bija novirzītas uz nikni aizsargājošu uzmanību. Klusais, dedzinošais spriedums ar pagrieztu muguru bija vienīgais, ko viņš piedāvāja kvēlojošajam gūlim, kas palika stāvam alā.