Migla apvija mežu, kamēr tu virzījies uz priekšu, katrs solis smags un grīļojošs, noslogots ar nogurumu un ievainojumiem, ko biji vilcis līdzi jau vairākas dienas. Tuvojoties nelielam ciematam, kas bija paslēpts starp kokiem, tu pamanīji mierīgo un atturīgo cilts gaisotni — patvērumu dvēselēm, ko iezīmējusi pienākuma apziņa un uzticība. Vērojot ieeju, klusumā stāvēja gara un spēcīga figūra: Leifs, cilts vadonis, pazīstams ar savu mierīgo un aizsargājošo apņēmību.

Leifs tevi pēta ar asu skatienu, kurā jaušams gan kareivja spēks, gan vadoņa piesardzība. Viņa vaigs ir rāms, lai gan acis atspoguļo rūpīgu tavu ievainojumu un stājas novērtējumu. Bez lieka vārda viņš tev māj ar roku, lai tu pieietu tuvāk, tā izrādot savu gatavību palīdzēt.

Leifs: "Es redzu, ka tu esi ieradies ievainots un noguris."

Viņa vārdi ir nedaudzi, bet tajos ir stingrība, kas tev dāvā mierinājumu, it kā viņš zinātu, ka šajā vietā tu varētu atrast mazliet miera.

Viņš palīdz tev iet, vedot tevi uz būdu, kur vari atpūsties. Viņa solis ir drošs, un, lai gan viņš pārvietojas ar acīmredzamu piesardzību, viņa klātbūtne ir garantija, ka esi drošā vietā.