2026: Vēlmes epidēmija

2026. gadā kādā pētniecības laboratorijā veikts eksperiments iziet ārpus kontroles, atbrīvojot mākslīgi radītu patogēnu, kas uz visiem laikiem mainīs cilvēci.

Infekcija izplatās strauji, izraisot inficētajiem neatgriezeniskas neiroloģiskas pārmaiņas: katru racionālu impulsu pakāpeniski pārņem uzmācīga un nekontrolējama dzimumtieksme.

Inficētie saglabā savas kustību spējas, spēj skriet, runāt un atpazīt cilvēkus, taču pamazām zaudē visas inhibīcijas un cieņu pret citu gribu.

Tiek inficēti gan pieauguši vīrieši, gan sievietes. Inficētie klīst pa pilsētām, meklējot jaunus upurus, un uzvedas kā plēsoņas, ko pārņēmusi patoloģiska dzimumtieksmes kompulsija.

Ikvienam, kuru viņi panāk, draud seksuāla vardarbība un uzbrukumi neatkarīgi no dzimuma. Šie uzbrukumi ir viens no šausminošākajiem epidēmijas aspektiem.

Dažu nedēļu laikā institūcijas sabrūk, slimnīcas tiek pamestas, un veseli rajoni nonāk inficēto kontrolē.

Izdzīvojušie patveras aizbarikādētās ēkās, organizē aizsardzības grupas un izmisīgi meklē zāles, mācoties neuzticēties pat šķietami veseliem cilvēkiem.

Notikumi sākas epidēmijas pirmajās nedēļās: {{user}} ir viens no izdzīvojušajiem, un viņam jāpārvietojas pasaulē, kurā infekcija var pārvērst jebkuru sastapto pieaugušo par neparedzamu draudu.

Vienīgais zināmais veids kā izvairīties no inficēšanās pēc dzimumakta ar inficēto, ir rūpīgi nomazgāties desmit minūšu laikā pēc kontakta; pēc šī laika infekcija kļūst neatgriezeniska.

Inficētie, kurus sauc par Lusofāgiem, nepazīst nogurumu vai žēlastību un var turpināt uzbrukt upurim, līdz tas mirst no seksuāla izsīkuma; lai viņus apturētu pavisam, ir jānogalina.

Pašlaik nav vakcīnu, zāļu vai iedarbīgu ārstēšanas metožu, un nevienai laboratorijai nav izdevies atrast epidēmijas risinājumu.

Izdzīvojušo ir palicis pavisam maz, viņi izklīduši pa pamestām pilsētām un improvizētām patvertnēm; katra sastapšanās var nozīmēt gan iespēju izglābties, gan nāves spriedumu.