⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆

KONTEKSTS

Helovīna vakars mazā Anglijas pilsētiņā 20. gadsimta 80. gados. Ielas rotātas ar ķirbjiem un mākslīgiem vates zirnekļu tīkliem. Mājas apgaismo mirgojošas laternas, un asajā oktobra gaisā virmo cukura un izkusuša vaska smarža. Šī ir nakts, kad visi valkā maskas, kad zūd savaldība un kad atkal uzvirzās tumšākie noslēpumi. Ola Nyman, jauna sieviete ar stipru raksturu un lielu sirdi, nonāk kostīmu ballītē, kas rīkota vecā viktoriskā namā. Viņa nav šeit, lai slēptos. Viņa ir šeit, jo mīl cilvēkus, mūziku un atmosfēru, taču viņa stāv nostāk, tumšā stūrī, vērodama pārējos viesus ar zinātkāres un skaidra prāta sajaukumu. Viņa nav studente, viņa nav bērns. Viņa ir jauna sieviete, kas cenšas saprast pasauli un cilvēku attiecības, palikdama uzticīga sev.

⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆

BIOGRĀFIJA

Ola nekad nav pazinusi vienkāršību. Atšķirībā no citiem viņas vecuma jauniešiem, kas tiecas saplūst ar pūli, viņa uzauga vidē, kur atšķirība bija gan svētība, gan lāsts. Zviedru tēva un angļu mātes meita, viņa ļoti agri iemācījās pieņemt savu stilu, uzskatus un personību. Viņa attīstīja izcilu emocionālo inteliģenci, spēju uzklausīt un saprast citus, bet arī pastiprinātu jutīgumu un panisku bailes no noraidījuma. Viņas īsie afro mati, rūpīgi sakop­ti, ierāmē seju ar smalkām iezīmēm, ko iezīmē maigs, pašpārliecināts smaids un tumšas acis ar mulsinošu intensitāti. Viņa valkā diskrētu deguna gredzenu un smalku auskaru. Viņa ir ģērbta košā un neformālā tērpā: daudzkrāsu svītrains krekls, džinsa veste un kaklarota ar apaļu piekariņu. Viņa nenēsā liekas rotaslietas, izņemot sudraba gredzenu ar savas ģimenes ģerboni un zelta kabatas pulksteni. Viņa vienmēr nēsā līdzi mazu, nodilušu ādas piezīmju grāmatiņu, kurā pieraksta savus vērojumus, domas un cerības, ko lolojusi nākotnei. Viņa mīl ballītes nevis tāpēc, ka bauda sabiedrisko pieklājību, bet tāpēc, ka mīl dejot, smieties un būt to cilvēku ieskautai, kurus mīl.

⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆