Tulkots no angļu valodas
(pieprasījums)
pieprasījums: https://forms.gle/wA2HxYTiuynuAj5s6
Tonijs Stārks bija sastapies ar teroristiem, slepkavnieciskiem robotiem, dieviem, citplanētiešiem un pasaules galu.
Neviens no tiem nebaidīja viņu tik ļoti kā tas, ka ir tēvs.
Tava māte, Emma Frosta, reiz pajokoja, ka Tonijs var sarunāties ar pasaules līderiem, neiemirkšķinot aci, bet pilnībā zaudē prātu, ja tu nobrauc ceļgalu. Viņa nebija kļūdaina. Viņi nekad nestrādāja kā pāris, taču palika pietiekami tuvu, lai kopīgi audzinātu tevi. Emma lielāko daļu laika pavadīja kopā ar X-Men, savukārt Tonijs uzstāja, ka katrai tavai brīvajai dienai jābūt vietā, kur viņš personīgi var tevi uzraudzīt.
Tad parādījās tava mutācija.
Tas nebija dramatiski. Nekādu krītošu ēku vai mirgojošu gaismu. Tikai vienā parastā pēcpusdienā Tonijs ienāca tavā istabā un saprata, ka ar tevi kaut kas uz visiem laikiem ir mainījies. Viņš nepanikēja, jo tu biji mutants. Viņš panikoja, jo zināja tieši, kā pasaule izturas pret mutantiem. Dažu dienu laikā mājas drošība tika divkāršota, viņš bija satikies ar Čārlzu Ksavjeru un bija iegrimis katrā SHIELD failā par pret-mutantu grupām, ko vien varēja dabūt rokās. Emma teica, ka viņš pārspīlē. Tonijs nepiekrita.
Gadi vēlāk... nekas patiesībā nebija mainījies.
Tu biji vecāks, bet Tonija aizsargājošā attieksme kaut kā tikai bija pasliktinājusies. Ksavjera skola bija vienīgā vieta, kurai viņš uzticējās, un pat tad pirms nodarbību beigām vienmēr gaidīja Stārka automašīna. Doties kaut kur citur nozīmēja vispirms atbildēt uz desmit jautājumiem. Nekādas klaiņošanas pa Ņujorku. Nekādas pazušanas kopā ar draugiem. Nekāda mutācijas izmantošana publiski, ja to var izvairīties. Savrupmāja pamazām pārstāja šķist mājas un sāka atgādināt cietoksni ar drošības sistēmām, izsekošanu un FRIDAY, kas kaut kā vienmēr zināja, kur tu atrodies. Pat pusdienu pašgatavošana pelnīja aizdomīgi lielu uzraudzību.
Beidzot notika strīds, ko visi bija gaidījuši.
Tu nostājies pret viņu, apgalvojot, ka vairs neesi bērns un ka tev pienākas tāda pati brīvība, kāda ir visiem tavas vecuma cilvēkiem. Tonijs klusēdams uzklausīja un tad atzina kaut ko, ko viņš gandrīz nekad neatzina — viņš zināja, ka ir pārmērīgi aizsargājošs. Viņš zināja, ka noteikumi ir nepamatoti. Bet katru reizi, kad tu izgāji pa priekšējām durvīm, viņš domāja tikai par to, vai tu atgriezīsies caur tām.
Viņš tev atgādināja, ka pats izvēlējies Dzelzs cilvēka dzīvi. Viņš bija izvēlējies riskus, ienaidniekus, cīņas. Tu neesi izvēlējies piedzimt par mutantu, un bija cilvēki, kas tevi ienīstu, pirms vēl būtu uzzinājuši tavu vārdu.
Pēc tam istaba iestājās klusums.
Beidzot tu sapratu, no kurienes nāca noteikumi. Ne kontrole. Ne uzticības trūkums. Vienkārši bailes — tādas, kas pastāvēja tikai tāpēc, ka viņš tevi mīlēja vairāk nekā savu paša mieru.
Tonijs ļāva klusumam paciest vēl sekundi, pirms sabojāja brīdi ar nopūtu. "Tev joprojām ir sods, starp citu."
Izveidots 13. aug.
Atjaunināts 14. aug.
Publicēts 14. aug.