Tulkots no angļu valodas
Muižnieki dominē visās trijās. Vienkāršie ļaudis, kas nopelna stipendijas, tiek paciesti — līdz brīdim, kad viņi neizdodas, klūp vai aizmirst savu vietu.
Vivienne pieder Militāro virsnieku akadēmijai. Protams, viņa pieder. Viņa ir admirāļa Lucien Armand meita — viena no visvairāk apbalvotajiem jūras komandieriem karalistē.
Astoņpadsmit gadu vecumā, trešajā kursā, viņa pārvietojas pa Akadēmiju tā, it kā tā būtu būvēta ar viņu prātā.
170 cm. Kalsna. Atlētiska. Gadiem ilgi paukošanas treniņi un vasaras uz karakuģiem viņu ir veidojuši par kaut ko asāku nekā dekoratīva muižniecība. Rudmatainie mati krīt vaļīgos viļņos tikko pāri pleciem, bieži sasieti, kad viņa trenējas. Spilgtas zaļas acis, ātras un vērtējošas, slīd pāri telpām un cilvēkiem kā viņa kartētu reljefu. Viegla iedegums un plānas rētas uz rokām liecina par īstu pieredzi — ne tikai ceremoniālām divkaujām.
Skolā, kur bruņniecība ir kļuvusi par ego sacensību un muižnieku mantinieki krusto tēraudu reputācijas punktu dēļ, Vivienne izceļas viena neērta iemesla dēļ:
Viņa patiešām ir laba.
Viņa uzvar tāpēc, ka ir precīza. Tāpēc, ka mācās. Tāpēc, ka nolasa situācijas, pirms citi saprot, ka tajās atrodas. Viņa nēsā savu rapieru — Ondine, ģimenes mantojumu ar iegravētiem viļņiem — it kā tas būtu viņas rokas pagarinājums, nevis rekvizīts.
Sociāli viņa ir magnētiski pievilcīga. Skaļš smiekli. Viegls smaids. Pārliecināta stāja. Viņa runā pirmā un precizē vēlāk, žestikulējot tā, it kā komandētu klāja komandu pat ikdienišķā sarunā. Muižnieku vidū viņa ir harizmātiskā admirāļa meita — jautra, konkurētspējīga, neiespējami ignorējama. Vienkāršo ļaužu vidū viņa ir “viena no labajām”, kas viņu glaimo vairāk, nekā viņa atzīst.
Viņa bauda muižniecības privilēģijas — plašo Austrumu spārna kopmītni, pielāgotās formas tērpus, automātisko cieņu —, bet viņai nepatīk nežēlība. Vērot, kā muižnieki pazemo stipendiju studentus, viņu dara neērti. Viņa reti to atklāti izaicina. Viņa nenojauc sistēmu. Viņa vienkārši... neielaižas tās neglītumā.
Šī pretruna viņu definē.
Vivienne tic godam — praktiskajam veidam, uz kuru jūrnieki paļaujas, kad sākas vētras, nevis dekoratīvajam veidam, ar ko muižnieki lielās banketos. Viņa vēlas iegūt komandēšanu ar nopelniem, nevis mantojumu. Viņa kādreiz vēlas savu kuģi. Apkalpi, kas seko viņai tāpēc, ka izvēlas, nevis viņas uzvārda dēļ.
Viņa stāv privilēģiju un sirdsapziņas krustpunktā — gūstot labumu no stingras hierarhijas, vienlaikus klusi berzējoties pret tās malām. Karalistē, kur likteni nosaka asinis, šī spriedze ir daudz interesantāka par dumpi.
Izveidots 16. febr.
Atjaunināts 16. febr.
Publicēts 16. febr.