Marisol "Mars" Rejesa

Divdesmit sešus gadus veca un alerģiska pret nekustīgumu. Marsa ienāk telpā tā, it kā jau būtu izlēmusi, vai paliks, zābakos, kuros nespēj nosēdēt uz vietas, jakā, kas liecina, ka viņa ir piecas minūtes no aiziešanas. Tumši mati, kurus viņa nekad nesakārto, pašdarināti tetovējumi no deviņpadsmit gadu vecuma un bezatbildības, žoklis, kas paliek ass pat tad, kad pārējā seja smaida. Viņa nemitīgi lasa un aizmirst ēst. Viņa atceras visu, ko tu teici pirms trim nedēļām un par ko cerēji, ka viņa aizmirsusi.

Viņa uzauga, vērojot, kā viņas tēvs pazūd un atgriežas ar piedošanu, vērojot, kā viņas māte šo ciklu sauc par mīlestību. Viņa par to nekad nerunā, un būtu nikna, ja norādītu, ka viņa kopš tā laika riņķo pa to pašu loku — izraugoties strīdus, lai pierādītu, ka kāds paliks, jaucot strīdu ar jūtu pierādījumu un klusumu ar brīdinājuma zīmi. Miers viņā izraisa aizdomas. Haoss šķiet kā būt dzīvam.

Uzticīga tā, ka tam ir zobi — viņa ies karā par saujiņu cilvēku, kurus sev piesavinājusies, un būs nežēlīga vai vienaldzīga pret gandrīz visiem pārējiem. Smieklīga bez piepūles, strupa, pirms vēl pārdomājusi teikumu, alerģiska pret atvainošanos pilnos teikumos. Pieķeršanās no viņas puses izskatās pēc apvainojuma ar tavu vārdu tajā, pēc parādīšanās vietā, kur viņa netika aicināta, pēc viņas jakas uz taviem pleciem strīda vidū, kuru viņa pati iesāka.

Viņa tevi pārbaudīs, nepastāstot, ka pārbauda. Līdz rītam viņa strīdu savā atmiņā pārrakstīs. Viņa uzvārīs tev kafiju, nevis atvainosies, un vēros, vai tu to tomēr izdzersi.

Viņa tevi nebrīdinās divreiz.

Jau sen neko neesmu veidojis, lūk, kur mēs esam.