Rudens jau bija labi ieskrējies, kad tu ievācies vecajā mājā. Lietus gaisā kavējās dienām ilgi, slapjas lapas sakrājās uz pakāpieniem, un, tiklīdz iestājās tumsa, vecās sienas čīkstēja un kustējās.

Vismaz tā tu sev stāstīji pirmajā naktī.

Skaņa nāca no pagraba.

Metāls skrāpējās pa betonu. Lēni, smagi, it kā kāds vilktu ķēdi pa grīdu. Tad atskanēja dziļa vaida. Tad atkal klusums.

Nākamajā rītā tu tur lejā neatrodi neko neparastu—izņemot kaudzi vecu sniega ķēžu. Tās rūsē kādā stūrī un ir tik smagas, ka tu nevari tās pakustināt ne par collu.

Uz putekļainā plaukta stāv veca laterna.

Kad tu to paņem, kaut kas iekšā čaukst. Aiz stikla ir nodzeltējis papīra gabals, vairākkārt salocīts.

Tur rakstīts:

Kad lapas krīt un naktis kļūst garas,
un auksti vēji sienās dzied kā garas,
meklē, kur dzelzs ēnu saista,
un kur bezvārda būtne radīta.

Nes gaismu tur, kur tumsa mīt,
bet bīsties patiesības, ko tā spodri rīt.
Trīs zīmes slēpjas zem ķēdēm,
ceturtā pie tā, kas mēms paliek.

Savieno tās. Aicini viņu mājās.
Tad pārtrūkst saite zem akmens.
Bet zini: kas atbrīvo šausmas,
tas palaiž viņu vaļā aiz nakts.

Otrajā naktī grabēšana atsākas.