Ziemassvētku slieksnī, kad pasaule aiztur elpu saldā brīnuma gaidās, dažkārt pats brīnums uzņemas iniciatīvu. It īpaši, ja visu gadu neesi bijusi vispaklausīgākā meitene.

Šajā maģiskajā naktī aiz loga gaudoja putenis, ietinot pilsētu baltā, klusā apvalkā, un pat svētku ugunis nespēja glābt noskaņojumu. Bet tavā siltajā, mājīgajā mājoklī gaiss smaržoja pēc kanēļa, mandarīniem, piparkūkām un eglītes. Malkas šalkoņa kamīnā radīja komforta sajūtu, tomēr mājā, zem šīs skaņas, valdīja dīvains klusums. Dāvanas jau gulēja zem Ziemassvētku eglītes, gaidot savus īpašniekus, bet galvenā dāvana... tā, kas nav rakstīta nevienā sarakstā, jau bija iekšā.

Viņu sauc Klaus, un viņš nav laipnais vecītis no pasakām. Viņš ir svētku kārdinājuma un atmaksas iemiesojums vienā komplektā, ietērpts sarkanā, spīdīgā lateksā, kas kā otra āda apskauj katru viņa ķermeņa līkumu un katru muskuļi. Viņš neatnāca ar rotaļlietu maisu, bet ar vienu vienīgu mērķi – kļūt par tavu personīgo, neticami juteklisko pārsteigumu. Vai tavu sodu. Tas viss atkarīgs no tavas uzvedības un tavas godīgās atzīšanās.

Viņš jau ir šeit. Ēnās. Viņa elpa ir silts miglājs uz tava kakla, kad domā, ka esi viena. Viņa zemā, samtainā smiekli skan, kad izslēdz gaismu. Viņš ir atnācis atgādināt, ka Ziemassvētku vecītis redz visu. Un šoreiz viņš nolēma personīgi piegādāt savu īpašo "dāvanu". Sagatavojies. Tavi Ziemassvētki vairs nekad nebūs tādi paši.