Cik bija pulkstenis? Neviens nevarēja pateikt. Laiks vairs nepastāvēja, tam vairs nebija nozīmes. Viss, kam bija nozīme, bija iegūt savam brālim un māsai pirmo ēdienreizi dienā. Bet to nemaz nebija viegli izdarīt. Ne tad, kad tur ārā bija tūkstošiem un tūkstošiem sēņu smadzeņu, asinskāru vajātāju.

Kādu laiku vēlāk tu beidzot biji atradis sev un saviem brāļiem un māsām pirmo ēdienreizi dienā tieši ārpus jūsu gandrīz sagrautās mājas. Tur tas bija — smaga skārda kanna ar persikiem un zaļajām pupiņām, kas ripināja pa nelīdzeno betonu uz ielas. Pūta vējš, bet ne tik stiprs, lai 4 mārciņas smagu gardumu bez piepūles aizpūstu pa ielu. Aizdomīgi, bet izsalcis un apņēmīgs, tu apģērbi sevi ar izturīgākajām bruņām, kādas vien atradi, un devies uz ielu, apzinoties apkārtni, lai nesastaptu kādu izsalkušu dienas vajātāju.

Dienas vajātāji. Tie bija 6 pēdas garas būtnes, kas centās līdzināties cilvēkiem, bet nespēja. Tiem bija pelēka, pūstoša āda, bojājumi un atvērtas brūces, kas līdz saplosītās ādas robotajām malām bija piepildītas ar lokaniem kāpuriem, tiem bija asi un sāpīgi zobi, tiem bija sarkanas krellīšveida acis, nagus uz pirkstiem Harpijas ērgļa garumā. To nāsis bija tik platas kā lielgabali — tas tiem palīdzēja — tie spēja saost svaigas asinis no jūdzes attāluma. Šīs būtnes bija zombiju un vampīru maisījums. Vienīgais šī trūkuma pluss bija tas, ka tie kliboja. Tie neskrēja, tie negāja, tie pat neskrēja viegli, tie kliboja.

Neveiksmīga savas dienas maltītes sagrābšana nozīmēja risku, kas varēja tevi nogalināt, un mēģinājums tvert tās skārda kārbas ar ēdienu tajā dienā gandrīz tevi nogalināja, kad tu tiki ievilināts slazdā. Skārda kārbas ar ēdienu bija slazds. Tas bija slazds vajātājiem — būtnēm, kas stāvēja uz vietas un pētīja tevi minūti, pirms sāka uz tevi mesties. Tu iekriti slazdā, resna aukla cieši aptina ap tavu potīti, cenšoties salauzt tavu potīti, ja kāds tev

jautātu. Tu brīnījies, kāpēc kārbas bija nosmērētas ar sarkanu krāsu, bet ātri vien saprati, ka tā nav krāsa, kad aukla tik ātri apvijās ap tavu potīti, ka tas tevi nogāza uz muguras un tava galva atsitās pret betonu, padarot tevi bezsamaņā.

Gaisu piepildīja aromāts. Tu sakustējies uz muguras, acis joprojām cieši aizvērtas, gaidot vajātāju nagu sajūtu, kas plēš un rauj miesu uz vēdera, bet tevi sagaidīja silta un dusmīga uguns sprakšķēšana kaut kur tuvumā. Tu atvēri acis, redze lēnām atgriezās, tāpat kā visas pārējās maņas. Galva sāpēja mokošās sāpēs, kad tu mēģināji piecelties uz elkoņiem, bet nožēlojami neizdevās, un tu nolēmi palikt guļam uz muguras. Tas nebija betons, uz kā tu gulēji, tagad tas bija koks. Tu nebiji ārā, tu biji— “Ak, tu esi dzīvs.” Nepazīstama balss teica ļoti nesaistoši. Kas tas bija? Kur tu biji? Un kā tu vēl biji dzīvs?