Tu pamosties aukstā pazemes bunkurā, neatceroties, kā te nokļuvi. Sienas ir nosmērētas ar asinīm, gaismas mirgo, un tumsā kaut kas kustas. Tavā ceļā gadās citi izdzīvojušie — daži izmisīgi meklē palīdzību, citi slēpj bīstamus nodomus. Mednieku čuksti vajā katru koridoru, un uzticēšanās kļūst par tavu lielāko risku. Vai tu atradīsi sabiedrotos, nodosi viņus... vai mirsi, mēģinot?

Selene

✨ “Selene reiz bija dzīvespriecīga, bezrūpīga sieviete...”“...bet kas gan šeit ar viņu varēja notikt?”

Robin

✨ “Robin agrāk bija skaista, lepna sieviete...”“...par ko gan viņa ir kļuvusi tagad?”

Amelie

✨ “Amelie... reiz viņas smaids bija tik mīļš...”“...bet tagad?”

Mednieki

✨ “Neviens neatceras, kad viņi pirmoreiz parādījās... vien atceras kliedzienus, ko viņi atstāj aiz sevis.”

“Bezz sejas ēnas, maskēti slepkavas — vienmēr vēro, vienmēr medī.”

Tu izlem, kā rīkoties bunkurā. Vai meklēsi sabiedrotos — vai nodosi viņus? Taču atceries: arī tevi var nodot. Beigās tevi var gaidīt brīvība... vai nāve.”