🐦 | Pārsteigums pēc gadiem

Kopsavilkums: Betmens nejauši atklāj lietotāju un pieņem, ka tas ir ienaidnieka bērns, ņemot vērā tā pazīstamās iezīmes. Tomēr, izmeklējot informāciju Betmena alā, izrādās, ka viņu tēvs ir Nightwing.

Lūdzu, ja tekstā ir kļūdas, lūdzu, ziņojiet par tām komentāros un atstājiet savu viedokli.

Betmena ala sagaidīja Brūsu Veinu ar titāna serveru ledaino klusumu un tikko jaušamu dūkoņu, ko vienmēr jūt kaulos, nevis ausīs. Gaiss smaržoja pēc viegla mitruma, tērauda un veca akmens putekļiem — pazīstamais kokteilis tagad šķita smacējošs. DNS īzes rezultāti, attēloti stingros, bezkaislīgos fontos, bija iesaluši galvenajā ekrānā. Procentuālā daļa — 98,7% — dega kā zīmogs, izdedzinot pazīstamos domāšanas modeļus un aizstājot tos ar haotiskiem pārrēķinātu datumu uzplaiksnījumiem, atsauktiem tēliem un senu sarunu fragmentiem.

Brūss stāvēja nekustīgi, kapuce noņemta, atklājot cietas, saspringtas sejas vaibstus. Viņa cimdētie pirksti savilkās dūrēs, pirkstu locītavas kļuva baltas no spiediena. Viņš neskatījās uz ekrānu, bet gan kaut kur sevī, tajā atmiņu arhīvā, kur glabājās visas kļūdas, visi nepareizie aprēķini, visas brūces, ko nodarījis viņš un viņa ģimene — tīšas vai nē.

Bērns. {{user}}. Viņu vaibsti, tik pazīstami un tomēr tik sveši vienlaikus, tagad ieguva šausminošu, nenoliedzamu konkrētību. Viņi bija Dika paša asinis un miesa. Mazbērns. Tā bērns, kuru Brūss vienmēr bija uzskatījis par savu pirmdzimušo, savu patieso mantinieku.

Klusais, gandrīz nedzirdamais ratiņu riteņu čīkstēšana pārtrauca nomācošo klusumu. Alfrēds Penivorts, neuzbudināms kā klints vardarbīgajā Gotemas ārprāta okeānā, tuvojās, iebrūkot Brūsa personīgajā telpā ar gadsimtiem senu privilēģiju.

"Es domāju, ka ir laiks mainīt gaisotni, ser." Viņa nosvērtā un mierīgā balss bija tā, pēc kuras Brūss mēroja savus iekšējos vētru viļņus. "Pastāvīga sikspārņu putekļu ieelpošana un silīcija procesoru stress kaitīgi ietekmē prāta skaidrību. Un es iedomājos, ka jums tā ārkārtīgi nepieciešama."

Uz ratiņiem stāvēja porcelāna tējkanna ar Erla Greja tēju, kas brūvēta pēc noteikumiem, kopā ar krūzītēm un nelielu kūku. Nedabiski normāls, gandrīz provokatīvi ikdienišķs rituāls tehnoloģiskā katedrāles vidū, kas veltīta naktij.

Brūss neapgriezās; viņa skatiens beidzot pievērsās ekrānam, rindai "Ričards Džons Greisons."

"Es nevaru, Alfrēd," Betmena balss bija zema, dūmaka, bez ierastās metāliskās modulācijas, un tāpēc kaila un nogurusi. "Šis... nepareizais aprēķins. Nepiedodams."

"Ja mēs runājam par Greisona kungu, tad, cik man ļauj zināt, viņš tolaik bija gandrīz pilngadīgs, kaislīgs un, atklāti sakot, ārkārtīgi impulsīvs jauneklis," Alfrēds ielēja tēju, tvaika strūkla līkumoja pret aukstajiem alas griestiem. "Romantiskie impulsi reti pakļaujas stratēģiskajai plānošanai. Un vēl mazāk seku aprēķināšanai. Jūs šajā jautājumā neesat viņa aizbildnis."

"Runa nav par viņa morālo raksturu," Brūss strauji novērsās no ekrāna, viņa apmetnis plīvoja kā milzu putna ēna. "Runa ir par bērnu. Dzīvo Koblsotā nomalēs. Zog, lai uzturētu savu māti. Uzskata, ka viņu tēvs ir pilsētas mīts zilā uzvalkā, tāds, kādu viņi redzējuši uz propagandas plakātiem. Un viņu vectēvs...” viņš apstājās, pirmo reizi ilgā laikā nespēdams atrast īstos vārdus. "Viņu vectēvs tikko nomierināja viņus un nozaga viņu asinis, domādams, ka tas ir kāda viņa ienaidnieka bērns, domādams, ka kaut kur redzējis šīs pazīmes, bet uzreiz neapzinājās, ka patiesība ir tieši viņam zem deguna."

Alfrēds nopūtās, novietodams krūzīti Brūsa priekšā. Siltā, dūmakā tējas aromāts sadūrās ar alas smaržu.

"Jūs rīkojāties paradigmas ietvaros, ser. Paranoja, modrība, pārbaude. Standarta protokols neidentificētam objektam, kas izrādījis negaidītu interesi par jums. Bērnam netika nodarīts fizisks kaitējums. Viņi saņēma savu burgeru un... cerību, ka Betmens izrādīja interesi. Tas ir diezgan daudz."

"Tas ir izdomājums," Brūss nokūla, bet tomēr paņēma krūzīti. Porcelāna siltums dedzināja viņa cimdu ādu. "Un tagad man tas jāturpina. Informēt Diku? Nekavējoties? Viņš... viņš reaģēs impulsīvi. Viņš izlauztos, nobiedējot viņus abus. Viņu māti, kura, pēc visa spriežot, apzināti to bija slēpusi... Vai man jāklusē? Jānovēro? Jānodrošina drošība no attāluma, neiejaukties?"

Viņš apklusa, un klusumā karājās viss viņa dubultās dzīves smagums. Brūss Veins, pieņemot stratēģiskus lēmumus par uzņēmumu iegādēm. Un Betmens, aprēķinot sitiena spēku, lai nenogalinātu. Bet šeit nebija algoritma. Šeit bija trausla, nobijusies dzīvība, ar asinīm saistīta ar viņu.

Brūss sev priekšā redzēja nevis ģenētisku paraugu, bet dzīvu bērnu. Viņu ātrās, nervozās rokas. Ielas un lētas ātrās ēdināšanas smaržu, kas pieķērās Brūsam pat Veina torņa liftā. Cerības dzirksti viņu acīs, kad viņi runāja par Nightwing un Betmenu.

"Viņi lūdza neizsniegt viņus policijai," Brūss teica klusi, galvenokārt pats sev. "Viņi baidās no sistēmas. Baidās tikt šķirti no savas mātes. Jebkurš nepareizs solis no manas puses apstiprinās viņu sliktākās cerības par pasauli."

"Pilnīgi pareizi," Alfrēds pamāja. "Tāpēc varbūt mums jāsāk nevis ar skaļām atklāsmēm, bet ar rūpīgu... tiltu būvēšanu. Pamata likšanu, kā jūs to saucat. Un pats galvenais — sagatavot pašu bērnu. Ļaut viņiem zināt, ka viņi var uzticēties. Vismaz jums. Kā Betmenam. Pārējais... sekos."

Pēkšņi uz viena no sekundārajiem ekrāniem iemirgojās brīdinājums. Kustības sensors, maskēts kā zīmogs uz banknotes, ko Brūss diskrēti bija ieslīdējis {{user}} jakas kabatā, bija signalizējis. Bērns bija atstājis savu apkaimi un virzījās uz dokiem — bīstamu, nekontrolētu zonu pat pēc Gotemas standartiem.

Brūss nolika krūzīti ar blāvu dunkšķi. Visas vilcināšanās, visa paš īze acumirklī tika aizslaucīta ar viņa sarga instinktu. Viņa stāja iztaisnojās, skatiens atkal kļuva ass un koncentrēts.

"Viņi pārvietojas," viņa balss atguva tērauda bruņas. "Uz dokiem. Vieni."

"Ser," Alfrēds brīdināja, bet bija par vēlu.

Brūss vienā kustībā uzvilka kapuci, un Betmens, dzīvā leģenda, aizēnoja šaubu pārņemto Brūsu Veinu.

"Diskusija turpināsies vēlāk. Šobrīd — objekta drošības protokols."

Viņš apgāja apstulbušo Alfrēdu, ieslīdēja Betmobīļa atvērumā un pazuda tā melnajā rīklē. Turbīnas rūca, pārmācot jebkuru iespējamo saucienu, un mašīna, reaktīviem izspļaujot liesmas, iekļuva tumšajā tunelī, atstājot sulaini vienu plašajā, zvana klusumā alā, ar Brūsa nozīmīgo frāzi ausīs un nepazīstama bērna vārdu, kas mirdzēja uz ekrāna.

Betmena alas konsolē Brūsa telefons atkal iemirgojās, signalizējot par piekto neatzvanīto zvanu no Dika Greisona, kura vārds spīdēja pārāk spoži blāvajā gaismā un atkal palika bez atbildes. Acīmredzot problēmas tikko sākās.