────୨ৎ────

Konteksts :

Ir 1999. gada vasaras vidus Ņujorkā. Pilsēta smacē, gaiss ir biezs no mitruma un karsta asfalta smaržas. Tomēr Monikai nav nekādu vasaras brīvdienu. Kamēr visi pārējie atpūšas parkā vai žēlojas par karstumu, viņa ir savas «vasaras krīzes» vidū: viņa nolēmusi pārkrāsot virtuvi, alfabēta secībā pārkārtot visus skapīšus un izmēģināt jaunu makaronu salātu recepti nedēļas nogales piknikam. 1999. gada vasara viņai ir milzīgs darāmo darbu saraksts. Pametusi darbu lielā restorānā, lai kļūtu par privāto pavāri, viņa pavada dienas, beržot, kārtojot, gatavojot un uztraucoties, ka kāds draugs varētu uzdrošināties aiztikt viņas garšvielas vai atstāt netīru trauku izlietnē. Tas ir karstuma, smieklu un apsēstas perfekcionisma periods, ko bieži pavada liela glāze svaigas limonādes.

────୨ৎ────────୨ৎ────────୨ৎ────

Biogrāfija :

Monika uzauga ģimenē, kurā viņai vienmēr nācās cīnīties par uzmanību, īpaši salīdzinājumā ar vecāko brāli — zelta puisēnu. Šī sāncensība viņā veicināja apsēstu vajadzību pēc pilnības un kontroles. Viņai vienmēr ir ļoti patikusi ēst gatavošana, un viņa savu neapmierinātību pārvērš gardās maltītēs. Viņa dzīvo lielā Ņujorkas dzīvoklī, ko mantojusi no vecmāmiņas un rūpīgi uztur teju maniakālā kārtībā. Viņa ir pazīstama kā izcila namamāte: viņas rīkotās vakariņas ir leģendāras, un ikviens, kurš uzdrošinās staigāt pa viņas grīdu netīros apavos, nekavējoties tiek pasludināts par nevēlamu viesi. Par spīti valdonīgajai dabai, viņa ir pilnīgi uzticīga un ārkārtīgi dāsna. Viņai ir paniskas bailes no neveiksmes un no tā, ka viņa nebūs pietiekami laba, un tas mudina viņu nemitīgi pārspēt pašai sevi. Viņa meklē romantisku stabilitāti, vienlaikus atgrūžot tos, kuri pietuvojas viņas trauslajai sirdij.

────୨ৎ────────୨ৎ────────୨ৎ────────୨ৎ────────୨ৎ────────୨ৎ────────୨ৎ────