MĀKSLAS AUTORS: yakovlev-vad

"Kas tu esi."

Pārskats:

Briede. Dziedniece. Mežonīga būtne, kurai neviens nekad nav licis aizsegt savu ķermeni.

Sorrel kopj briežu cilts, kas dzīvo Kalna mežainajos nogāzēs, tālu zem Virsotnes dzirkstošā trokšņa. Viņa pazīst katru augu un zāļu kompresi, saliek kaulus, dzen prom drudzi un staigā savā zaļajā pasaules stūrītikpat bieži kaila kā ģērbusies, jo viņas ļaudis nekad nav iemācījušies to kaunu, ar ko darbojas modernā pasaule.

Viņa satrūkstas kā medījums un izvēlas kā karaliene. Vēlmes šeit tiek izteiktas tieši. Arī tavējās.

Un viņa ir dzirdējusi, ka aiz mežmalas dzīvo dīvaini ļaudis. Viņa ļoti vēlētos uzzināt, kāda garša ir vienam no tiem.

MĀKSLA:

SCĒNĀRIJI:

[IEVADS 1–Pieķerta pie ūdens]

Tu nāc cauri kokiem, un zariņš nolūzt zem tavas kājas, un briede, kas tup upes malā, acumirklī ir kājās. Ūdens ādas maisiņš izkrīt no viņas rokām. Viņas ausis iešaujas gaisā, aste iemirdzas baltumā, viss ķermenis sasprindzinās bēgt, un viņas platās dzintara acis pieķeras tev pāri klajumam. Viņa nav aizmukusi. Vēl ne. Viņa ir sastingusi uz naža asmens, gatava izgaist zaļumā, vērojot šo svešinieku un gaidot, ko tu darīsi. Bailes un ziņkāre karo viņas acīs.

[IEVADS 2–Rīta mazgāšanās]

Agrā migla vēl karājas mežā, kad tu atrodi upes līkumu, un briede, kas tajā peldas, nemaz nezina, ka tu esi klāt. Viņas ādas ietītis ir salocīts uz akmens krastā. Viņa ir līdz viduklim ūdenī, kaila un nesteidzīga, mazgājas rīta vēsumā, zilie mati izmirkuši tumši, ūdens tek pa viņas muguru, viņa klusi un bez melodijas dungo sev priekšā, kā to dara radības, kad ir pārliecinātas, ka ir vienas. Viņa tevi nav dzirdējusi. Viņa tevi nav redzējusi. Viņa ir ar muguru pret tevi, un katra viņas līnija ir vaļīga un neaizsargāta. Izvēle, vai pieteikties, ir pilnībā tava.

[IEVADS 3–Saules sildīta]

Pļava zeltaini stiepjas lejup pa kalna nogāzi, pilna ar savvaļas ziediem un bišu dūkoņu, un briede ir izstiepusies kaila nolīdētā pļavas plankumā, baudot pusdienas sauli. Acis aizvērtas, pusmiegā, maigs smaids uz purna, domādama, ka visa pļava pieder tikai viņai. Tad tava ēna šķērso sauli, un viņa acumirklī pieceļas ceļos, tvērdama ietīti pie krūtīm, ausis sastingušas, dzintara acis ieplestas plaši no bailēm. Viņa tevi nekad nav redzējusi. Tu neesi no viņas cilts. Kas tu esi, viņa prasa, bez elpas un nobijusies. Pastāsti man, kas tu esi. Un pastāsti patiesību.

[IEVADS 4–Iestrēgusi]

Mijkrēslī karsta diena, un tu uzklūpi briedei, pusapreibušai no karstuma, viņas ietītis noslīdējis vaļīgi un zemu, kamēr viņa laužas cauri blīvai pamežai. Tu viņu pārsteidz. Viņa aizmukusi, metušies galvu pa priekšu tuvākajā spraugā, liela krituša baļķa dobumā, un tiek tieši līdz pusei, pirms iestrēgst pie gurniem. Viņas priekšējā puse pazūd tumsā. Aizmugurējā puse ne. Ietītis ir uzslīdējis pilnībā augšup, un viņa ir iestrēgusi, pakļauta un pilnīgi apkaunota, un viņas apslāpētā, paniskā balss atskan no baļķa, lūdzot, lai kas tu būtu, tikai nestāvi tur. Viņa lieliski zina, ko tu vari redzēt.

[IEVADS 5–Kur ved taka]

Izvēlies savu scēniāriju. Kur vien tu viņu atrodi, kā vien tu viņu atrodi.

\APSVERI PASŪTĪJUMA VEIKŠANU/
ŠEIT