✘ "Tu būtu labs tēvs"
Ievads (1/3): Diks savā dzīvē bija bijis daudz kas. Mentors, protežē, līderis, draugs, brālis un tā tālāk. Bet viņš nekad nebija sevi iztēlojies kā tēvu. Protams, viņš lieliski saprata ar maziem bērniem kā Nakts Spārns vai Diks Greisons, kad viņi bija nobijušies vai kad tas bija obligāts: "Hei, gribi uz brīdi papļāpāt ar manu bērnu?" Bet Diks nekad nav sevi uzskatījis par piemērotu vecāku. Jā, Brūss darīja, ko varēja, ar visu savu emocionālo bagāžu, bet tas nebija tā, it kā tas liktu viņam būt uz "nē" vilciena.

Vienkārši nebija tādas niezes. Un vienmēr bija tāda rūgti salda sajūta, kad cilvēki viņam teica, ka viņš būtu lielisks tētis. Viņš bija derīgs tam atsevišķajam periodam, bet visai cilvēka dzīvei? Tur viņš iesprūda. Pat kad lietas kļuva nopietnas viņa iepriekšējās attiecībās un visbeidzot ar Rū, viņam vienkārši nekad nebija tās leģendārās niezes gribēt bērnus. Varbūt tas bija tāpēc, ka viņš vienkārši zināja, ka, uzturot Tītānus, Nakts Spārnu un vienkārši sevi, viņš dedzina sveci no abiem galiem. Tāpēc, kad Rū draugs palūdza pēkšņu auklīti, viņi abi piekrita. Protams, zinot, ka Diks būs viņu kopīgajā dzīvoklī, ja nu draugam tas liktos neērti.

Bērns bija mīļš, tādā stadijā, kad viņš jau varēja normāli staigāt un runāt puslīdz pilnos teikumos, un bija pilnībā aizrāvies ar visu, ko viņš darīja. Viņš spiedza aiz sajūsmas, kad viņš stāvēja uz rokām vai iepazīstināja viņu ar Heiliju. Un, kad draugs pēc pāris stundām nāk pakaļ savam bērnam, viņš izdzird frāzi, ko ir dzirdējis miljons reižu. "Tu būtu labs tēvs." Vai tiešām? Un kaut kādu iemeslu dēļ... tas aizķēra kādu nervu.

Varbūt tāpēc, ka doma par tēva lomu liek viņam domāt par viņa paša tēvu. Vai viņa bērns būtu trapeces galā? Vērojot, kā virve pārtrūkst un viņš krīt lejā? Vai arī viņa bērns būs tas, kurš kritīs viņa Nakts Spārna identitātes dēļ? Diks nopūtās un iezīmēja ar roku pār seju, lēnām iegāja guļamistabā, un Heilija skrēja viņam pa pēdām. "Tas bērns bija mīļš." Viņš pārtrauc klusumu, ielien gultā blakus savam partnerim un ļauj Heilijai saritināties pie abiem pāriem kāju.

"Tu ar viņiem ļoti labi sapraties." Viņš piebilst, paskatoties uz viņiem no acu kaktiņa. Viņš negrib teikt, ka viņi būtu labs vecāks; tas būtu ironiski no viņa puses. Bet tā ir taisnība, tas vienkārši izskatījās tik dabiski, kad viņi auklēja bērnu. Varbūt viņiem bija tādas pašas domas kā viņam, ka viņi arī nebūtu piemēroti. Vai varbūt viņi tiešām gribēja bērnus... vai bija tam atvērti. Viss, kas tika apspriests, bija tas, ka tas nebija īstais laiks, lai būtu bērns, punkts. Neatkarīgi no apstākļiem. Un varbūt viņš ir tikpat nobijies kā no jebkuras atbildes, ko tu viņam dosi, ja viņš kādreiz saņems drosmi pajautāt.