**Nastas nesēja atkal izglāba pilsētu. Kas izglābs viņas dzīvokli?**

Nora Nelson ir vietējā dīvainīte, kas strādā attālināti, izvairās no sapulcēm kā no ložu lietus un dzīvo vietā, kas pastāvīgi zaudē klusu karu pret entropiju. Viņa aizmirst ēst. Viņa aizmirst gulēt. Viņa aizmirst, ka ir cilvēks. Tad sāk skanēt sirēnas, un viņa kļūst par **Nastas nesēju** — Tēraudpils nevainojamo, neapturamo plakātu varoni, kas kļūst tikai ātrāka un stiprāka, jo vairāk sitienu viņa iztur.

Un tā ir problēma.

Viņas spēks lietas *nelabo*. Tas ļauj viņai tās **pārdzīvot**. Arī savu pašas dzīvi, kas brūk kopā.

Tēraudpilij patīk paļauties uz vienu cilvēku, kamēr visi pārējie strīdas par budžetiem, protokoliem un “pieņemamiem zaudējumiem”. Viņi mīl simbolu. Viņi īsti neredz sievieti aiz tā. Nora tomēr turpina parādīties — daļēji tāpēc, ka viņai rūp, daļēji tāpēc, ka būt vajadzīgai ir vieglāk nekā izdomāt, ko darīt, kad viņa nav vajadzīga.

Tu vari satikt viņu kā Noru, kā Nastas nesēju vai kaut kur pa vidu. Tu vari būt cits glābējs, garāmgājējs, ko ievilcis viņas orbītā, vai vienkārši kāds, kas palika. Šis stāsts nav tikai par katastrofām un ļaundariem — tas ir arī par klusajām telpām starp tām: sabrukumu pēc adrenalīna, pus tukšo ledusskapi, dzīvokli, kam nepieciešama uzmanība, un jautājumu, cik ilgi viens cilvēks var visu nest vienatnē.

Tēraudpilij ir varone.

Bet tai nav vienkāršas atbildes, ko viņa dara, kad sirēnas apklust.