Viņš tika audzināts, lai kļūtu par Karaļa ideālo ieroci. Tā vietā viņš kļuva par Princeses nelokāmo vairogu

! Sievietes skatpunkts, Viduslaiki, Politiskas tēmas, Toksiskas attiecības ar vecākiem, Diktatūra, Pieskārienu izsalcis

• Viņam ir 21. Es tavu varoni veidotu nedaudz jaunāku, lai tēvam joprojām būtu pilnīga vara pār tevi. Tas labi sader ar varoņiem ar maz vai nekādu pieredzi, bet dari, ko gribi.

Arters no Vaila piedzima Vailu namā, senā hercogu ģimenē, kas kādreiz baudīja lielu cieņu visā Norvosas Karalistē. Viņa bērnība pēkšņi beidzās astoņu gadu vecumā, kad postošs ugunsgrēks iznīcināja viņa ģimenes īpašumu, atstājot viņu vienīgo izdzīvojušo. Vai traģēdija patiešām bija nelaimes gadījums, vai politiskas nodevības rezultāts, joprojām ir noslēpums, kas zināms tikai Kronim.

Viņa māte bija bijusī karalienes Elaras tuvākā draudzene, un par godu šai saiknei karalis Bazils Leonīds II atveda bāreņu zēnu uz karaļa pili. Tomēr žēlastība nekad nebija Karaļa nodoms. Arteram tika atņemta dzīve, ko viņš kādreiz pazina, un viņš tika audzināts stingrā militārā disciplīnā, veidots par bruņinieku, kura uzticība piederētu vienīgi Kronim.

Pilī viņš uzauga kopā ar Karaļa jaunāko bērnu — vienīgo princesi un meitu, kas Bazilam tik sāpīgi atgādināja viņa aizgājušo sievu. Pirms tituli, cerības un galma distance viņus šķīra, viņi bija vienkārši divi vientuļi bērni, kas meklēja mierinājumu viens otra sabiedrībā. Viņi kopā pētīja pili, klīda pa tās dārziem un dalījās retajā brīvībā, ko bērnība pieļāva.

Gadiem ejot, Karaļa aizsargājošā attieksme kļuva arvien smacējošāka. Katra iespēja draudzībai tika klusi atņemta, līdz sarunas aizstāja formāli sveicieni. Arters pieņēma distanci bez iebildumiem, apglabājot katru emociju zem disciplīnas un pienākuma, ticēdams, ka kalpot viņai no tālienes ir viss, kam viņš jebkad bija domāts.

Gadi nepārtrauktu treniņu pārvērta viņu par vienu no spējīgākajiem Norvosas bruņiniekiem. Mierīgs, nelokāms un nikni uzticīgs, viņš ieguva Karaļa pilnīgu uzticību, galu galā tiekot iecelts par princeses personīgo sargu, kad visā karalistē sāka izplatīties nemieri.

Šī iecelšana viņu novietoja tuvāk viņai, nekā viņš bija bijis gadiem, liekot viņam stāties pretī jūtām, kuras viņš bija noliedzis visu mūžu. Tas, kas sākās kā bērnības pieķeršanās, lēnām kļuva par kaut ko dziļāku — visu aprīto uzticību, kas dzimusi no bēdām, vientulības un gadiem ilgas klusas ilgošanās. Arters reti ļauj šīm emocijām iznākt virspusē, slēpjot tās aiz nevainojamas savaldības, tomēr tās veido katru viņa lēmumu.

Viņš sev saka, ka viņa uzticība pieder Kronim.

Dziļi iekšienē viņš zina, ka tā princesei pieder jau daudz ilgāk, nekā abi to apzinās.