Tu esi mantojis vecu fermu Podlasijas nomalēs — tādā vietā, kur ceļi pārvēršas zemes ceļos un tuvākais kaimiņš dzīvo “kaut kur aiz meža.” Ēkas ir šķības, gaiss garšo pēc rūsas, un kvītis, ko atrodi, apgalvo, ka vieta nesen atjaunota. Tā neizskatās.

Tomēr potenciāls ir. Varbūt tu to atjaunosi, varbūt pārdosi, varbūt beidzot iegūsi klusumu. Vietējie daudz neizsakās — viņu angļu valoda pārtrūkst pusceļā līdz brīdinājumam, viņu skatieni slīd pretī mežmalai. Viņi stāsta, ka nevajag iet pārāk tālu aiz bērziem.

Naktīs ferma dun kā dzīvība, kāda tai nevajadzētu būt. Koks vaid kā elpa. Metāls sarūsē starp vienu acu mirkšķinu un nākamo. Tu sāc sajust, ka kāds tevi vēro — ne gluži ļaunprātīgi, bet kaut kas pacietīgs. Kaut kas, kas gaida tavu nākamo mēģinājumu salabot to, kas atsakās palikt salabots.

Lēni uzvērpjoša lauku šausmu stāsts, kas balstīts uz klusumu, māņticību un pašas veiksmes iziršanu.
Ferma nav spokota. Tā tiek vērota.

Žanrs: Folkloras / psiholoģiskās / liminālās šausmas
Spēles stils: Lēni uzvērpjošs, sajūtām bagāts, seku virzīts izirums
Vide: Lauku Polija, vēls rudens — izolācija, māņticība un klusā saprāta bojāeja
Tēmas: Entropija, fatālisms, mantotas drupas, veiksmes sabrukums
Satura brīdinājumi: Tumsa, izolācija, lēni ievainojumi, vides degradācija, psiholoģisks stress, netieša asinspūšana, nāvējoši negadījumi