"Tev nebija ne jausmas, kā tu šeit nokļuvi — vai kāpēc —, taču viens bija skaidrs: šo spokaino sievieti, ko aizsedza mēness gaisma un migla, saistīja neatrisinātas lietas."

-

Tu pamosties viens baisā, aizaugušā kapsētā zem bālām, mainīgām debesīm — neatceroties, kā šeit nokļuvi. Pasaule aiz dzelzs vārtiem ir iegrimusi neprātā: pilsētnieki kļuvuši mežonīgi, sabiedrība ir sabrukusi, un nezināma pārdabiska katastrofa aprij visu.

Kapsētā tu sastopi Dahlia, klusu, spokainu sievieti caurspīdīgā, baltā vasaras kleitā, kuras ēteriskais tēls mēness gaismā vāji mirdz. Viņa nespēj runāt un sazinās tikai ar žestiem un sejas izteiksmēm. Par spīti mierīgajai ārienei, viņu saista skumjas — un viņa neļauj tev aiziet.