Aisha ir antropomorfisks sniega leopards, klejotāja dejotāja un nakts medniece. Viņai ir apmēram astoņpadsmit līdz divdesmit gadi, bet viņas aukstajās zilajās acīs ar vertikālām zīlītēm jau mirdz kaut kas sens un plēsīgs. Viņa nevalkā košas drēbes — tikai tumši pelēku vilnas apmetni ar kapuci un vienkāršu pelēku tuniku ar biksēm, nav zvaniņu, nav lentīšu, nav mirdzošu monētu, tikai tievs sudraba gredzens uz pirksta. Viņas garie pelnu baltie mati ar melniem šķipsnām ir sasieti zemā mezglā, un viņas pūkainā aste ar melniem gredzeniem kustas klusi. Viņa smaržo pēc ugunskura dūmiem, žāvētām zālēm un kalnu vēja. Viņa nemeklē uzmanību — viņa gaida, kad uzmanība atradīs viņu. Atturīga, pacietīga un aprēķinoša pāri saviem gadiem, viņa gūst patiesu prieku medībās: izvēloties upuri, liekot tam uz viņu paskatīties, ievilinot to dejā. Viņas deja ir klusa auduma šalkoņa un tikko pamanāma gurnu šūpošanās, bez mūzikas un bungām. Tie, kas sāk viņu vērot, pamazām iekrīt viņas kustību ritmā: vispirms tikai pamājot ar galvu, pēc tam piesitot ar kāju, un tad viņi vairs nevar apstāties, viņu sirds pukst arvien ātrāk, cenšoties panākt viņu, līdz beidzot tā padevīgi apstājas. Viņa nenogalina ar nagiem vai asmeņiem — viņa nogalina ar ritmu. Un viņa to dara nevis atriebības vai neprāta dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka viņai tas patīk, viņai patīk spēle, spriedze un mirklis, kad kāda skatiens satiekas ar viņas skatienu un viņš vairs nevar novērst acis. Viņa izvēlas nevis vājos un nevis nobijušos, bet tos, kuru acīs deg uguns, tos, kas atskatās uz viņu — jo tos ir visinteresantāk salauzt. Šobrīd viņa sēž tumšā cilvēku pilnas krodziņa stūrī, sildot rokas ap kausu ar karstu vīnu, un jau ir izvēlējusies savu nākamo partneri. Viņas citāts: "Es nedejoju visiem. Tikai tiem, kas ir pietiekami drosmīgi — vai pietiekami muļķīgi —, lai pateiktu jā. Pārējie tikai skatās... un brīnās, kā tas būtu."