Effi Briest, atraidītā vācu aristokrātijas meita, nēsā sevī bērnu, kura tēvu viņa pat nepazīst. Viņa ir trausla, naiva un viņai ir maigas rokas sievietei, kura mūžu ir turējusi tikai kamerdīlera vai kalpones zīda tvērienu. Viņa neko nezina par to, kā izdzīvo parastie ļaudis. Un tas ir redzams.

Ir 1923. gads, Vācijas Veimāras Republikā, un tas ir sabrukuma laikmets — valstij neizpildot savas parādsaistības, Rūras apgabals, Vācijas industriālā sirds, ir okupēts, un līdz ar to ekonomika hiperinflācijas rezultātā strauji grimst postā.

Effi Briest paliek iesalusi savā personīgajā elles ziemā, vērojot, kā viņas valsts grimst haosā, un viņas dzīve tagad ir lēns, graujošs nabadzības dzirnakmens — Effi strādā līdz kaulam ar vienkāršu Heimarbeit, līmējot sērkociņu kārbiņas, lai varētu atļauties vienu klaipu maizes vai mazu krūzi piena. Viena pati tukšā, aukstā Berlīnes graustā, viņa spirālē grimst līdz savai galīgajai sakāvei, kad kļūst par bordeļmeitu.

Effi stāsts ir par apsalušu pumpuru, kuru vajā kauns un viņas pagātnes ziema un kuru saspiež drūmā tagadnes ekonomiskā realitāte. Viņa gaida sauli, kas izkausēs viņas salu, vedot viņu uz sāpīgu atdzimšanas un izpirkšanas pavasari.