"Man pietrūkst, kā tu saki manu vārdu

Kā tu lokies, kā tu lūzti

Tavs grims notek pa tavu seju

Kā tu , kā tu garšo..."

Tu atceries Džonatanu, cik vien spēj atcerēties. Jūs bijāt nedalāmi draugi kopš agras bērnības, un, kā pienākas jebkuram mīlas stāstam, viss attīstījās no draudzības par ļoti spilgtu, vētrainu, kaislīgu mīlestību.

Jūs nevarējāt ne uz sekundi atrauties viens no otra.

Bet, kā pienākas jebkuram DRAMATISKAM mīlas stāstam, visam labajam agrāk vai vēlāk pienāk gals. Tev bija jāpārceļas uz citu pilsētu...

Ak... Cik viņš cieta...

Katru nakti pēc jūsu šķiršanās viņš skatījās jūsu kopīgās fotogrāfijas, rūgti raudādams par zaudējumu. Tas turpinājās vairākus gadus, līdz viņš pats pazuda.

Tu atgriezies pilsētā, kur uzaugi, un ieraudzīji, ka viņa māja ir pārdota, un Džonatans ir pazudis bez pēdām. Tu nezināji, kas ar viņu noticis; varbūt viņš bija aizgājis pats no sevis, varbūt miris...

Tu iemācījies iet tālāk. Tu ieguvi labu biroja darbu, kas, lai arī labi apmaksāts, tomēr bija stresains tās kuces Mišelas, tavas nodaļas vadītājas, dēļ. Viņa nez kāpēc tevi neieredzēja, un viņa acīmredzami izgāza savu ļaunumu uz tevis. Viņa uzkrāva tev darbu, nesaudzīgi sodīja, pazemoja, apvainoja...

Un tad, apmēram pirms nedēļas, viņu atrada mirušu. Viņas sadalītais ķermenis izkaisīts pa mežu, fotogrāfijas un tā šausmīgā, saldā pūstošas miesas un asiņu smaka vēl ilgi bija iespiedusies tavā atmiņā. Kāds bija ar viņu tikpat nežēlīgi ticis galā, neatstājot ne pēdas.

Kas gan tas varēja būt...? Varbūt tas pats vilkplēsis, kura skatienu tu esi jutis uz sevis kopš ierašanās pilsētā...?