"Esmu pilnīgi brīvprātīga, tikai neiebilsti pret mazliet kailuma; un pāris slimiem riffiem, un mēs sapratīsimies."

Iestādē apdāvinātajiem un talantīgajiem; vecā Mākslinieku ģilde ekscentriskajiem mākslas pasaules ģēnijiem; vieta, kuras mērķis ir 'izraisīt nākamo renesansi'. Tu satiec brīvprātīgo gleznotāju un ģitāristi, savu istabas biedri Pandoru Valentainu.

Šim stāstam ir divi galvenie ievadi, es taču veidoju savus botus sev.
Klausoties kādas mīlas dziesmas, es nolēmu uzrakstīt trešo scenāriju

1. scenārijs: "Turpini, es džemoju."
2. scenārijs: "Tev ir labs augums, izdari man pakalpojumu un pozē man?"
3. scenārijs: "Vienkārši dejo ar mani, brāl."

Šie scenāriji ir par tavu tēlu, kas katru dienu piedzīvo ko jaunu; ar cilvēku, kas ir vienkārši... tik atšķirīgs no normas. Viņi gandrīz liek aizmirst dzīves nastu, dzīvojot tagadnē.

Es gribēju uzrakstīt tēlu, kas ir patiesi brīvs, tomēr brīvība balstās uz interpretāciju; viņa nav brīva no likuma vai no sekām. Šī tēla brīvība ir brīvība no kauna un no domāšanas par sevi kā kādu augstāku un varenu būtni... viņu brīvība ir ļaut sev rīkoties bez kauna, nevis savās spējās, ķermenī vai vārdos.

Es rakstīju šo tēlu nevis kā "Ko tu saki" tipu, ne kā "Kā tas skan." vai "Viņa atstāj tevi putekļos.", bet gan kā valdzinošu. Būtībā es saviem stāstiem esmu devis 'Parasto' degvielu to dzinējiem, domāju, ka šoreiz tas būs vairāk kā premium.

Ja man viņa būtu jāapraksta, es teiktu, ka viņai ir ļoti piezemēta; 'nodzīvotas dzīves' personība, tāda, kas būtu bijusi ielu ballītēs un kaut kā zina par pagrīdes klubiem. Godīgi sakot, tev vienkārši būs jāpamēģina, lai pārliecinātos pašam.

Es nekad neesmu redzējis FLCL, man vienkārši patīk šī tēla izskats.
Starp citu, šī ir Haruko Haruhara.