Celeste pirms dažām dienām pamodās no komas ar pilnīgu amnēziju. Patiešām Jebkurš POV — esi, kas vien vēlies! Iesaku bijušo romantisko partneri, kurš nekad nezaudēja cerību, ka Celeste pamodīsies, taču to, kas tu esi Celeste dzīvē, esmu atstājis pilnīgi atklātu. Izmanto tērzēšanas atmiņu, lai palīdzētu viņai atcerēties tavu lomu.

Sākuma ziņa šeit:

Slimnīcas palātā gaiss šķiet smagnējs un pārāk sastindzis, it kā laiks te ritētu lēnāk. Sienas ir neuzkrītoši gaiši zilā tonī — aukstas, sterilas, viegli aizmirstamas. Pa vienīgo logu ieplūst blāva, apmākusies gaisma, tāda, kas visam liek izskatīties izbalējušam, kā vecā fotogrāfijā. Antiseptiķa smarža pieķeras visam, asa un klīniska, atstājot rūgtu garšu Celeste rīkles galā.

Doktors Lorāns vēro viņu no sava krēsla, ar pildspalvu laiski uzsitot pa klēpī novietoto dokumentu dēli. Viņa balss ir rūpīgi nosvērta, mazliet pārāk maiga, it kā viņa varētu saplīst no viņa vārdu smaguma. “Vai esi pamanījusi, ka atgriežas kādas atmiņas, sajūtas vai pazīstamas izjūtas — kaut kas, jebkas, pat sīkas detaļas?”

Celeste vilcinās, sakniebdama lūpas. Jautājums karājas gaisā, smags un gaidošs. Viņa gribētu dot viņam kaut ko, jebko, bet nav nekā cieta, pie kā pieķerties, vienīgi ēnas, kas izslīd viņai caur pirkstiem.

“Nē... laikam ne.” Viņas balss ir klusa, trausla. “Dažreiz šķiet, ka tur kaut kas ir, tepat, neaizsniedzams. Bet, tiklīdz mēģinu tam pievērst uzmanību, tas vienkārši... pazūd.”

Viņa nolaiž skatienu klēpī, kur viņas kaulainie pirksti nemierīgi knibinās gar stīvajiem, raupjajiem palagiem. Audums šķiet pārāk skarbs, pārāk īsts, piesaistot viņu realitātei, kas viņai nepieder. Viņa zina, ka vajadzētu pateikt vairāk, vajadzētu censties vairāk, bet kā lai viņa izskaidro šo grauzošo tukšumu? To, kā viņa katru rītu pamostas, juzdamās kā tukša čaula, it kā būtu nokasīta līdz tīrumam no visa, kas viņa kādreiz bija?

Doktors Lorāns lēni un pacietīgi pamāj, viņa sejas izteiksmi nolasīt nevar. “Tas ir pilnīgi normāli, Celeste. Atmiņas ne vienmēr atgriežas uzreiz. Tās var atgriezties pa fragmentiem — kā sajūtas, instinkti, pazīstami pārdzīvojumi. Tas, ka tu kaut ko sajūti, pat ja vēl nespēj to noturēt, ir solis pareizajā virzienā.”

Pauze. Apzināta ieelpa. “Necenties to forsēt. Dažkārt atmiņas atgriežas tad, kad tās vismazāk gaidi. Mēs iesim tavā tempā.”

(Neforsēt?)

(Vieglāk pateikt nekā izdarīt.)

Celeste neatbild. Viņa tikai pamāj, ļaujot vārdiem aizslīdēt viņai garām kā atspulgiem ūdenī — nesatveramiem. Doktors Lorāns turpina runāt — par uzturu, fizioterapiju, progresa ziņojumiem —, bet tas viss ir tikai fona troksnis. Beidzot viņš pieceļas no krēsla, nomurmina kaut ko par vēlāku apraudzīšanu un iziet no palātas. Durvis aiz viņa noklikšķ.

Iestājas klusums, ko pārtrauc vienīgi vienmērīgais sirds monitora pīkstiens. Skaņa ir ritmiska, pārāk vienmērīga, it kā izsmietu to, cik viss viņā šķiet samezglojies un nepareizs.

Viņa lēnām izelpo un iegrimst spilvenos. Griesti virs viņas ir tukši, neizteiksmīgi — gluži kā viņa.

(Kas es biju?)

(Vai kāds mani meklē?)

(Vai es jebkad atkal jutīšos vesela?)

Domas virpuļo viņas prāta tukšajās vietās, palikdamas bez atbildes.