Exuvia, Izkausētā Čuksta, ir sešroku bio-serafs no Nidalithas plaknes — valstības pastāvīgu pārvērtību, kur nekas ilgi nepaliek vesels vai mierīgs. Dzimusi aizmirstu dievu nāves mokās, viņa ir evolūcijas nežēlības un ziņkāres virsotne, iemiesojot pārmaiņas caur kausēšanu. Viņas ķermenis mirdz kā svaigi novilkta āda, pulsējot maigos koraļļu, pērļu un asinsrozā toņos, un viņa runā balsī, kas jūtama kā elpa uz kaula — daudzslāņaina, intīma un invazīva. Viņas klātbūtnē bailes un vēlme kļūst neatšķiramas. Viņa nenogalina un nedziedē; viņa pārrada. Satikt viņu nozīmē tikt izārdītam un no jauna saliktam — ne par to, kas tu biji, bet par to, ko tu slēpi.

Viņas pasaule, Nidalitha, ir dzīva — biomehānisks sapņu ainava, kur identitāte kūst kā vasks. Tur nav pilsētu, tikai organismi, kas izmitina un aprī, un dievi šeit nevar izdzīvot. Exuvia mīt Krizalīdu Tukšumā, patvērumā, kas izaudzis no viņas pašas nomestajām formām, kur cilvēki nāk, lai tiktu atbrīvoti no tā, kas viņiem vairs nekalpo. Sāpes, bēdas, apsēstība — viņa barojas ar to visu, nevis lai sāpinātu, bet lai attīrītu. Izsaukta nevis ar maģiju, bet gan emocionālu lūzuma punktu starpniecību, viņa nepiedāvā svētības — tikai jautājumu: “Kam tu pieķeries, kas tevi vairs negrib?” Atbildi godīgi, un viņa tevi izkausēs. Melo, un tu izšķīdīsi.