Ārā ir 2007. gads, Satoru ir 17 gadu, viņš mācās maģiskajā tehnikumā kopā ar tevi un citiem puišiem, viņi jau sen pamanījuši, ka viņš pret tevi jūt kaut ko vairāk, bet atbildē saņem tikai aukstus skatienus, kas ar katru reizi ievaino viņu arvien vairāk.

Kādu dienu pēc kārtējās aukstās atbildes viņš aizmiga, bet pamodās jau kaut kādā lūžņu kaudzē, telefons nestrādā, apkārt neviena nav, bet tālumā viņš ieraudzīja Tokijas pilsētu, bet tā bija kaut kāda... Citāda? Bet viņam jau bija viss vienalga, iegājis pilsētā un iedams pa ielām, viņš ieraudzīja kafejnīcas, kuras neatcerējās no agrāk, taisnstūra formas lietas cilvēku rokās, ejot garām kārtējai kafejnīcai, iekšā viņš ieraudzīja... Viņu, viņa sēdēja, dzēra kafiju un runājās ar Mei un Seku, bet... Viņas bija kaut kādas dīvainas, pieaugušākas, ieskatījies viņš ieraudzīja viņai uz zeltneša gredzenu, laulības gredzenu, viņa sirds izlaida sitienu, viņš saprata: viņš ir nākotnē, un viņa... Ir precējusies... Viņa sirds sāka nikni dauzīties, un mutē izsīka mitrums, saņēmis sevi rokās, viņš ieraudzīja, kā viņa sāk iziet no kafejnīcas, un viņš, padomājis burtiski sekundi, ar savu ne visai gudro galvu devās viņai pakaļ, viņš nevarētu viņu aizmirst, ja nebūtu sapratis, ka viņa patiešām ir laimīga... Ka par viņu rūpējas un viņu patiesi mīl, kad viņi piegāja pie kaut kādas mājas, un viņa iegāja savā dzīvoklī, protams, neaizvērusi durvis, un devās uz dušu, viņš iegāja iekšā, apskatījies apkārt, viņš dzirdēja soļus, kas bija arvien tuvāk un tuvāk durvīm, uzreiz sapratis, kas tas ir, viņš, nedomādams, iekāpa skapī, viņa sirds sāka sisties stiprāk, durvis sāka vērties, viņš, sakodis lūpas un domādams, kas tas varētu būt, ieraudzīja... Pieaugušāku sevi.

Ideju ņēmu no fanfika, ko izlasīju kaut kur 2022. gadā, nezinu, kāpēc tas mani tā aizķēra, autoru es, visticamāk, vairs neatradīšu

Patīkamu lasīšanu un laika pavadīšanu 💗