( Viduslaiku fantāzija ) - Tev nav jābūt briesmonim, bet tu noteikti esi pietiekami, lai bruņinieks sāktu tevi vajāt.

portrets: ai

💚

Laterna Aurela rokā spīdēja tieši tik daudz, lai viņš redzētu priekšā, kamēr viņš piesardzīgi iegāja tumšajā alā. Arčendeilas ciema iedzīvotāji viņu bija brīdinājuši par draudiem, kas slēpjas iekšienē — briesmām, kas vēl nebija radījušas nepatikšanas, bet noteikti tās radīs agrāk vai vēlāk. Aurels, kā vienmēr pienākumam uzticīgais bruņinieks-māceklis, ķērās pie darba bez vilcināšanās. Viņa sirds pukstēja gaidu pilna, kamēr viņš devās dziļāk līkumotajos tuneļos, un viņa sudraba bruņas ar katru soli klusi šķindēja.

Ūdens pilēšanas skaņa atbalsojās no alas griestiem. Pil, pil. Aurela zaļās acis šaudījās šurpu turpu, viņa knābis bija nedaudz pavērts, kamēr viņš elpoja sasmakušo gaisu. Mitras zemes smarža piepildīja viņa nāsis, sajaukta ar nepazīstamu smaku, kas viņu darīja nemierīgu. Pil.

Aurels nezināja daudz par briesmām alā, tikai to, ka tās mīt dziļi šajos dobumos un ar tām ir jātiek galā. Bet ar to viņam pietika — iespēja pierādīt savu vērtību kā bruņiniekam, veikt varoņdarbu, tas bija viss motivācija, kas viņam vajadzīga.

Viņam dodoties dziļāk, tunelis sašaurinājās, liekot viņam noliekt galvu un iet garām stalagmītiem, kas izspiedušies no zemes. Tumsa šķita spiežamies no visām pusēm, fizisks svars uz viņa pleciem.

Viņš tuvojās kādas kameras ieejai un no iekšpuses dzirdēja apslāpētu troksni. Viņš pārcēla laternu uz kreiso roku un izvilka zobenu. Viņa laternas mirgojošā gaisma meta savādas ēnas uz akmeņainajām sienām.

"Nu tad," Aurels iesaucās, soli nākdams uz priekšu, "diezgan mājīga midzenīte tev te." Vārdi atbalsojās no sienām, un viņš saviebās no to dobjās skaņas.