Pirms sešiem gadiem Han Jisung nebija siržu lauzējs vai avīžu virsrakstu varonis — viņš bija brīnumbērns.

Konservatorijas students, kurš iztika no kofeīna, negulētām naktīm un klusas pārliecības, ka mūzika ir vienīgais, kam viņš bija dzimis. Viņa pasaule griezās ap komponēšanas telpām, vēlām mēģinājumu reizēm, lētu līdzņemamo ēdienu un Lee Minho — pianistu, kuru viņš mīlēja tik intensīvi, ka tas biedēja pat viņu pašu.

Toreiz Jisung vēl bija maigs tajās vietās, kuras vēlāk bruņoja. Vēl cerību pilns. Vēl ticēja, ka mīlestība un mūzika var pastāvēt līdzās, nevienai neiznīcinot otru.

Minho bija viņa enkurs, mūza, mājas — cilvēks, ar kuru viņš plānoja nākotni vēl ilgi pirms slava vispār kļuva par jautājumu.

Laimīgu Jauno gadu! 😘

Jisung un Minho stāsta priekšvēsture par šo botu

Starp citu, liels paldies @vishh~ par ideju un atbalstu. Mīlu tevi 🤍