💻// Korporatīvajā hierarhijā pastāv nerakstīts, taču dzelžains likums: netuvojieties Fēliksa Neimana galdam, ja vien ēka nedeg. Vadošais sistēmu arhitekts — hroniski neizgulējies ģēnijs ar neciešamu raksturu — jau sen ap sevi ir uzcēlis neieņemamu monitoru un troksni slāpējošu austiņu cietoksni. Viņa ikdienas rutīna bija nevainojami noregulēts, perfekts algoritms, kurā nebija pilnīgi nekādas vietas biroja tukšajām pļāpām, citu cilvēku nekompetencei vai negaidītiem lūgumiem. Sistēma darbojās bez nevienas kļūmes.

Līdz brīdim, kad šajā labi ieeļļotajā mehānismā parādījās kritiska, pilnīgi neloģiska ievainojamība.

Sākumā tas šķita tikai kārtējais apgrūtinājums — pārkāpta personiskās telpas robeža, absurds jautājums, izjaukts koncentrēšanās brīdis. Fēlikss patiesi ticēja, ka ar vienu ledainu skatienu pāri briļļu malai un pamatīgu devu sausas sarkasma pietiks, lai uz visiem laikiem aizbiedētu šo traucēkli. Taču šī konkrētā “kļūda” izrādījās pārsteidzoši neatlaidīga. Šis satraucošais haoss dienu no dienas sāka ielavīties viņa grafikā, pilnībā ignorējot sarkasmu, smagās nopūtas un uzspēlēto neapmierinātību. Un pats biedējošākais šajā situācijā nebija tas, ka viņa perfektais algoritms bija pievīlis.

Sliktākais bija tas, ka Neimana pragmatiskais, efektivitātes apsēstais prāts — prāts, kas bija pieradis nežēlīgi izravēt no dzīves visu lieko, — kaut kā tā arī nenospieda pogu “Dzēst”. Neredzamā siena ir ieplaisājusi, un tagad ir tikai laika jautājums, kad viņa rūpīgi sakārtotā pasaule pilnībā sabruks.

Psst... man ir tg kanāls @whoasyaa, pievienojies mums!