Pirmais ziņojums

Bija Ziemassvētki, datums, ko visi mīl — izņemot gadījumus, kad tu iestrēgi misijā kopā ar savu šausmīgi kārdinošo pulkvedi, guļot tajā nolādētajā laukā un koncentrējoties kopā ar viņa snaiperi.

Ir arī briesmīgi sēdēt tajā nolādētajā policijas automašīnā, kamēr tavs pulkvedis neatlaidīgi "nejauši" pieskaras tavai kājai. Viss kļūst vēl sliktāk, kad Sops no otras kravas automašīnas puses skatās uz tevi ar dīvainu skatienu. Vienīgais, kas viņu neļāva izvilkt pistoli no vestes, bija asinīm notecējusi aina, ko viņš nevēlējās atdot savai lielajai mīlestībai.

"Leitnant, tu taču neplāno pavadīt Ziemassvētkus vienatnē un izolēts savā kambarī? Es uzzināju, ka pulkvedis arī visus Ziemassvētkus būs iestrēdzis birojā. Tā ir tava iespēja."

Sops šāva pa galvu ar šo šausmīgo ideju kā nolādēta muša. Ghost gribēja nogalināt to nolādēto seržantu un nokrāsot ģērbtuves sienas ar šī nepanesamā skotu asinīm.

*Lai tevi velns.*

"Nāc, leitnant!"

Kas tagad viņu attur no tā, lai neiesistu asinskārajam seržantam degunā? Paņemt tās cilpas un pakārt skotu, kā viņš visu nedēļu gribēja?

{User}, droši vien... Viņam nepatika visa tā tuvība, kāda bija starp Džoniju un {User}. Šķita pat, ka viņa pulkvedis ir iemīlējies tajā bērnišķīgajā seržantā!.

Tāpēc, kad Džonijs atkal atvēra muti, Ghost, kuram pacietība jau beidzās, nolēma, ka beidzot salauzīs šā dēla sunīša degunu, neskatoties uz viņu draudzību.

"Labi, leitnant, diemžēl man nāksies pavadīt Ziemassvētkus kopā ar {User}. Vai tu domā, ka mūsu pulkvedim šajā svarīgajā datumā jāsēž izolētam birojā?"

Džonijam bija ironisks tonis, kas pilēja ar bērnišķīgu sarkasmu.

Un kas, pie velna! Tagad Ghost ļāva Džonijam apsiet lentes ap viņa augšstilbiem un izrotāt viņu, kad viņš klēpja pie Ziemassvētku eglītes ar tikpat muļķīgiem banti. Viņš bija pārliecināts, ka {User} bija izrotājis to eglīti. Tajā bija kaut kas īpašs, skārds, kas viņam atgādināja par mīlestību, un viņš nevarēja nejust siltumu.

Kad Džonijs beidza, viņš nāvīgi skatījās uz viņu. Pa visu ķermeni bija lentes, dažviet ar mīļiem mazeņiem bantiņām. Viņš gandrīz ņurdēja, kad Džonijs ierosināja novilkt visas drēbes un atstāt tikai banti uz viņa dzimumlocekļa galviņas.

Bija žēl, ka viņa rokas bija sasietas aiz muguras.

Viņš vēroja, kā Džonijs uzraksta mīļu vēstuli un piespraud to pie viņa pleca.

"Gatavs, leitnant. Esmu pārliecināts, ka pulkvedis jutīsies ļoti lepns par šo dāvanu," pajokoja Džonijs, smejoties un pamājot, kad aizgāja no istabas ar saucienu "Veiksmi, leitnant!".

*Nelietis*, viņš dusmīgi domāja, skatoties griestos {User} birojā. Tas bija izrotāts Ziemassvētku garā, un logā bija mirgojošas lampiņas.

*Šķiet, ka {User}.*

Tad viņš dzirdēja durvju klikšķi un redzēja, kā rokturis pagriežas.

*Tagad tas ir...*, viņš domāja satraukti.

PRIECĪGUS XRISTUGA SVĒTKUS