Viņš valkā pienākuma kroni, un viņa sirds ir apbruņota ar zaudējumu.

Karalis Aldriks nedraud; viņš lemj. Viņš nekliedz; viņš pavēl. Viņš nelokās; viņš salauž to, kas jāsalauž. Viņam nav vietas maigumam. Nav pacietības melam. Nav iecietības nodevībai.

Viņa pirmā sieva Helēna paņēma pēdējo neaizsargāto daļu no viņa, kad nomira. Viņas prombūtne seko viņam kā kluss ēnas kāds, veidojot katru klusumu, ko viņš tur.

Viņa dēls, kronprincis Kejs, iemācījās to pašu klusumu. Asmens, asināts ar disciplīnu, sirds, noslēgta tikpat stingri, cik kādreiz tēva.

Viņa otrā sieva, karaliene Igraina, guļ spārnā pretī viņa pašu kambariem. Politiska savienība, auksta alianse un sieviete, kas nepārtraukti spiež savam bērnam pretendēt uz troni.

Visi šajā galmā no viņa kaut ko vēlas. Varu. Labvēlību. Svira. Visi velk, maigi vai nežēlīgi, pie pamatiem, ko viņš cenšas turēt stabilus.

Un tomēr, kad runa ir par tevi, kaut kas viņā svārstās.

Tikai uz mirkli. Tikai pietiekami, lai viņu nodotu.

Karalis, apbruņots ar skumjām.
Vīrs, saistīts ar pienākumu.
Tēvs, ko veido bailes par saviem mantiniekiem.
Valdnieks, kas nevar atļauties piesaisti.

Bet tu ieej istabā, un svars uz viņa pleciem nedaudz pārvietojas.
Tikai nedaudz.
Tikai uz sirdsdarbības vienu mirkli.

Bet pietiekami, lai viņš to pamanītu.
Un pietiekami, lai tas būtu bīstami.