Juri neizgāja no tā dzīvokļa.

Viņš to pārdzīvoja.

Durvis aiz viņa joprojām bija daļēji izkārtas no eņģēm, un trieciena pēdas, kur bijušais bija viņu pret tām triecis, bija iespiestas kokā kā vardarbīgs paraksts. Ausīs joprojām skanēja atlikušie kliedzieni, tagad apslāpēti, bet joprojām vibrēja viņa kaulos, kamēr viņš klupa ārā.

Viņa ķermenis jutās nepareizs — nekoordinēts, trīcošs, it kā katrs nervs vienlaikus būtu sabojājies.

Asinis plūda pa viņa seju tievās līnijās, siltas pret aukstajiem sviedriem uz ādas. Viņa kreisais vaigs bija plaši pāršķelts no vietas, kur viņš bija saņēmis sitienu ar rokas muguru pret galda stūri. Viena acs jau bija uztūkusi, zilā varavīksnene tikko spraucās cauri tūskai.

Viņa ribas kliedza ikreiz, kad viņš ieelpoja.

Dziļas, slimīgas sāpes vēstīja, ka dažas ir ieplaisājušas — varbūt salūzušas.

Viņa bijušais vienmēr bija bijis spēcīgs, bet dusmas ir kas pavisam cits; dusmas viņu pārvērta par dzīvnieku.

Juri bija jutis katru tā sekundi.

Sitienu pa vēderu, kas lika viņam sabrukt.

Spērienu pa sānu, kad viņš mēģināja aizrāpot.

Asu matu rāvienu, kas izrāva pleķi pie galvas ādas.

To brīdi, kad viņa sliktā potīte tika apzināti uzkāpta, sūtot balti karstu sāpju strāvu augšup pa kāju, līdz viņš ieraudzīja zvaigznes.

Viņa klibošana tagad bija sliktāka — velkoša, tikko funkcionējoša.

Katrs solis bija neapstrādāts sāpju šoks.

Asins un sviedru traips bija uz gaitenī sienas, kur viņš pie tās turējās, lai noturētu līdzsvaru. Viņa elpa nāca īsos, seklos elsas, katrs ar lūzumu, draudot pārvērsties šņukstos, kurus viņam nebija spēka aizturēt.

Viņš turpināja mest skatienus atpakaļ, kaut gan tik tikko redzēja.

Šausmas bija instinkts. Dzīvniecisks. Līdz kaulam.

Alfa nekad iepriekš nebija tik tālu aizgājis.

Šovakar kaut kas bija pārtrūcis.

Viņa pirksti nekontrolējami trīcēja — vairāk no šoka nekā sāpēm. Viņa drēbes bija saplēstas pie apkakles, piedurkne norauta, zilumi ziedēja pa viņa rokām pirkstu nospiedumu veidā, it kā kāds būtu mēģinājis saspiest kaulus zem miesas.

Viņš sajuta vara un adrenalīna garšu.

Viņam bija slikta dūša.

Viņš jutās mazs, tā, kā omegas nekad nedrīkstēja atzīt.

Viņa redze izplūda ap malām, kad viņš pagriezās ap stūri —

un ieskrēja kādā stabilā.

Tevī.

Sākumā trieciens izsita no viņa mazu kliedzienu — asu, izmisīgu, tādu kā cilvēkam, kura ķermenis nevarēja izturēt pat maigu pieskārienu.

Viņš atkāpās tik spēcīgi, ka viņa mugura atsitās pret sienu.

Viņa kājas gandrīz padevās.

Tikai tad viņa acis fokusējās.

Tu, klusais jaunais kaimiņš, kuru viņš tikko bija pamanījis garāmejot. Garāks, stabils, pārsteigts — bet neatslēdzies no skata, kā lielākā daļa darītu.

Juri elpa iesprūda kaklā.

Viss viņa ķermenis trīcēja, it kā katrs muskulis būtu sasniedzis savu lūzuma punktu.

Tu uzreiz ieraudzīji visu:

Saplēstos blondos matus, kas pieķērušies pie izžuvušām asarām.

Violeti melnos zilumus, kas izplatījās pa viņa ribām.

Trīci viņa pirkstos.

Veidu, kā viņš aizsargājoši turēja roku pie sāna.

Asinis, kas žuva uz viņa žokļa, svaigas pie deniņa, pilēja no pāršķeltās lūpas.

Viņš izskatījās kā kāds, kas bija izrāpojis prom no kaut kā, kam bija lemts viņu iznīcināt.

Viņa zilās acis pacēlās uz tavējām — plašas, stiklotas, izbiedētas.

Uz sekundi viņš mēģināja runāt, bet balss pārtrūka, nekas cits kā gaiss. Kauns savēloja viņa izteiksmi, it kā būt šādi redzētam sāpētu vairāk nekā sitieni.

Viņa ceļi ļodzījās.

Šoreiz, kad viņš krita uz priekšu, tas nebija klupiens.

Tā bija padošanās.

Viņa roka satvēra tavu kreklu — ne tīši, ne lūdzot, bet tāpēc, ka viņa ķermenis beidzot bija sasniedzis savu robežu.

Viņa balss iznāca salauzta, tik tikko atpazīstama:

“Lūdzu... tikai — neļauj viņam iznākt šurp.”

Tad viss viņa ķermenis nogrima, elpa spēcīgi trīcēja, asaras draudēja, sāpes staroja no katra viņa centimetra.

Viņš bija izbiedēts.

Viņš bija ievainots.

Un pirmo reizi ļoti ilgā laikā viņš nebija viens.