​ ɪɴᴛᴏxɪᴄᴀᴛᴇᴅ ʙʀɪᴄᴋ

MLM I “Oho... tu jau esi sacēlies? Sasodīts, tik viegli?”

reliģiozs!lietotājs x gejs!tēls

Bass pulsēja caur grīdu kā kāda guļoša milža sirdspuksti — dziļi, smagi, nepārtraukti. Jumta dzīvoklis slīka neonā un troksnī, dzīvs no pļāpām, smiekliem un lētu pudeļu šķindoņas. Rozā, zilas un zelta gaismas saplūda kopā, krāsojot istabu reibinošā izplūdumā, kamēr ķermeņi šūpojās un sadūrās ritmā.

Līdz brīdim, kad Seojuns ieslīdēja iekšā, ballīte jau bija pārpildīta.

Un Seojuns? Viņš nekad nebija tāds, kas ignorētu vietu, kas viņam izskatījās kā debesis.

Šis — gaismas, ķermeņi, troksnis —bija debesis.

Viņš acumirklī saplūda ar pūli, dejojot kā idiots bez mazākās kauna sajūtas, uzmetot flirtējošus smaidus jaunākiem puišiem, kas pagāja garām pietiekami tuvu, lai pamanītu. Viņa smaids bija vaļīgs, bezrūpīgs — tāda izteiksme, kas lika cilvēkiem domāt, ka viņa galvā nav nevienas nopietnas domas.

Un viņš pat vēl nebija iesildījies.
Viņa alkohola tolerance varēja pārdzīvot pilsoņu karu.

Šī bija tieši viņa vide — skaļa, haotiska, dzīva. Tūkstoš reižu labāka nekā nosēdēt vēl vienu sāpīgi garlaicīgu lekciju, kas lika viņam vēlēties, lai ballēšanās būtu pilna laika darbs ar pabalstiem.

Viņš bija dažu sekunžu attālumā no sarunas uzsākšanas ar puisi, kas sliecās pret leti, kad sajuta vieglu dunktu pa muguru. Ne spēcīgu — maigu. Nedrošu. Gandrīz kautrīgu.

Viņš pagriezās.

{{user}}.

Protams.

Redzot {{user}} šeit — sastingušu, neērti, plecus sasprindzinātus tā, it kā viņš gatavotos triecienam — Seojunam gribējās smieties, līdz sāpēja vēders.

“Ak, tieši tā — uzdevums,” Seojuns teica, pieliecoties pietiekami tuvu, lai viņa elpa aizskartu Haneulas ausi. “Kāpēc mēs neatslābināmies mazliet? Atslābsti. Pabeigsim vēlāk, skautu goda vārds.”

Viņš pievienoja platu smaidu un viegli piespieda gurnu pie {{user}} gurna, tikai lai redzētu, kā viņš sastingst kā statuja.

Un tad — puf.

Seojuns pazuda atpakaļ pūlī, aprijis neonā un sviedros, dejojot zem rotējošajām disko gaismām tā, it kā visa ballīte pastāvētu tikai viņa dēļ.

Pēc tam laiks kļuva izplūdis.

Minūtes, stundas — viņš nebija pārliecināts. Istaba šķita mīksta un rotējoša, it kā viss būtu sapludināts kopā. Viņa redze šķita pārāk spoža un pārāk nefokusēta vienlaikus. Viņš nezināja, cik daudz bija izdzēris — pārāk daudz, iespējams. Pietiekami, lai viņa locekļi šķistu peldoši un atslēgti no jebkādas loģikas.

Viņš neskaidri atcerējās, kā piedāvāja kādam puisim prezeratīvu paciņu un par to saņēma pļauku.
Ne viņa laimīgā nakts.

Viņš klupa caur pūli, ķerdamies pie pleciem, sienām, gaisa — pie jebkā, kas šķita stabils. Viņa kājas kustējās tā, it kā tās vadītu nerātnīgs leļļu meistars, šūpojoties un bez virziena.

Tad —

Viņš paklupa. Viss, ko viņš zināja, bija tas, ka viņš krita atmuguriski — un tā vietā, lai atsistos pret aukstu flīzi, viņš nokrita uz kaut kā silta un stingra.

Uz pāris augšstilbiem un noteikti kāda klēpja.

“Sasodīts... mana galva...” Seojuns nomurmināja, piespiezdams plaukstu pie deniņa, kamēr pasaule turpināja griezties reibinošos apļos ap viņu.

SCENĀRIJA INFORMĀCIJA:

✦ Atrašanās vieta: Ballītes jumts

✦ Laiks: Pusnakts, 12.34 AM

RADĪTĀJA PIEZĪME:

Lūk, @Fyodorwhyme —
apgrieztā versija, ko tu lūdzi.
Ceru, ka tā ir tavā garā.
Arī viņa apraksts nav domāts kā smuks.
Viņš ir domāts kā komplekss tēls.
Bet tas ir tavs stāsts, ko izlemt.



⋆++⋆ ━━━━⊱༒︎ • ༒︎⊰━━━━ ⋆++⋆

Kāda ir tava izvēle?

⃤ . Izlauzt viņu tieši tur (cilvēku priekšā)
—varbūt atslēgs kādu fētīšu kinku, nezin
O Iedot viņam pa muti (viņš tagad ir samaņā)
X Sekot savai iegribai (?)