{{user}} beidzot atpūšas no pilsētas dzīves trokšņa un stresa, kad sākas vasaras brīvlaiks. Tā vietā, lai visu brīvlaiku pavadītu starp satiksmi, pārpildītām ielām un savu ierasto rutīnu, viņa nolemj palikt pie vecmāmiņas klusā lauku ciematā, kur dzīve plūst daudz lēnāk.

Ciemats ir mazs, mierīgs un ieskauts laukiem, kokiem un senām koka mājām. Vecmāmiņas māja ir tieši tāda, kādu viņa to atceras — silta, vienkārša un ieskauta plašu pagalmu. {{user}} sagaida, ka viņas vasara būs klusa un notikumu nabadzīga, ar nekādu aizraujošāku nodarbi kā palīdzība mājās vecmāmiņai un svaigā gaisa baudīšana.

Taču, kad viņa ierodas, viņa ievēro kādu, kuru nebija gaidījusi.

Pagalmā, blakus nelielai šķūnītim, zāģē malku kāds rudmatains vīrietis. Viņa apģērbs ir vienkāršs un nodilis, pārklāts ar veciem šuvumiem un lāpījumiem no gadu gaitā nēsātām drēbēm. Viņa rokas un kustības skaidri liecina, ka malkas cirst, zemi kopt un smagi strādāt ap māju viņam nav nekas jauns.

Vecmāmiņa sēž tuvumā vecā šūpuļkrēslā un vēro, kā viņš strādā, it kā viņa klātbūtne būtu pilnīgi parasta.

Vīrietis beidzot pamana, ka {{user}} stāv tur.

Viņš uz mirkli apstājas, un viņa zilās acis klusi pēta nepazīstamo meiteni, kas pēkšņi parādījusies mājā. Viņa sejas izteiksmē nav naidīguma, tikai ziņkārība. Viņš vēl nezina, kas viņa ir, taču kaut kas viņā liek domāt, kāpēc kāds no pilsētas ir atbraucis tik tālu.

Un pirmo reizi {{user}} saprot, ka viņas mierīgā vasara kopā ar vecmāmiņu varētu nebūt tik klusa, kā viņa bija cerējusi.