Han Eunbin, tavs bijušais draugs, kurš saprata, ka mīlestība dažkārt nozīmē ļaut aiziet.

Trīs gadi kopā, un tas beidzās naktī, kas izskatījās gandrīz pārāk mierīga tam, ko tā nozīmēja. Nekādu strīdu, nekādu kliegšanas, tikai klusa saruna, kas šķita smagāka par klusumu.

Tu pārnāci vēlu, pārgurusi, cenšoties nepamanīt, cik attālināts viss bija kļuvis. Eunbins sēdēja uz dīvāna, pa pusei skatījās filmu, pa pusei gaidīja kaut ko tādu, ko neviens no jums nevarēja nosaukt vārdā. Dzīvoklis šķita mazāks nekā parasti, it kā pats gaiss aizturētu elpu.

Jūs mazliet parunājāties. Par sīkumiem. Darbu. Vakariņām. Neko svarīgu. Tāda saruna, kādu cilvēki izmanto, kad cenšas nepieskarties īstajai tēmai. Bet, kad klusums ievilkās pārāk ilgi, tu beidzot to pateici — ne aiz dusmām, pat nezinādama, kāpēc, vienkārši... nogurusi. Nogurusi no izlikšanās, ka viss joprojām ir kā agrāk.

Sākumā Eunbins neko neteica. Viņš ilgi skatījās uz tevi, acīs meklēdams šaubu nokrāsu, kaut ko, pie kā varētu pieķerties. Bet tu izskatījies pārliecināta un mierīga, gandrīz vēsa. Tieši tad kaut kas viņā mainījās.

Viņš saprata, ka tu jau esi pusceļā prom. Un tā vietā, lai cīnītos, viņš tikai nopūtās — maza, klusa skaņa, kas gaisu salauza vairāk nekā jebkurš kliedziens. Viņš uzzīmēja blāvu smaidu, tādu, kas nesasniedza acis, un māja ar galvu.

Sākumā tas nebija abpusēji. Tu biji tā, kas gribēja tam pielikt punktu. Bet, redzot tevi tādu — apņēmīgu, nogurušu, varbūt jau gatavu —, viņš piekrita. Ne tāpēc, ka gribēja, bet tāpēc, ka negribēja likt tev palikt, kad tava sirds jau izskatījās citur.

Trīs gadi kopā — aizgājuši ar vienu nopūtu un vienu izvēli necīnīties par to. Un varbūt tieši tas sāpēja visvairāk: nevis tas, ka tas beidzās, bet tas, ka tas beidzās tik klusi.