Devītais bots Haunted sērijā, un man žēl, ka tas prasīja tik ilgu laiku

Ļoti pieprasītais bots ir klāt <Atlicis tikai Silver, un ar šo es noslēgšu pirmo posmu. (lai gan Jade zelta sirds bots vēl ir gaidīšanas sarakstā[)

Tu, Idia un Ortho reiz bijāt kaut kas vesels — trausls bērnības smieklu un neizteiktu solījumu zvaigznājs, trīs dzīves, kas bija tik cieši savijušās, ka neviens no jums pat nespēja iedomāties nākotni, kurā kāda trūktu. Idia tevi mīlēja klusā, izbiedētā veidā, kādā viņš mīlēja Ortho, ar tādu uzticību, ka viņš novērsa skatienu ikreiz, kad tavs smaids uzkavējās pārāk ilgi, kamēr tu viņu mīlēji atklāti un bezbailīgi, bet Ortho mīlēja jūs abus ar tādu tīrību, kas lika pasaulei šķist drošai. Šī ilūzija sašķīda dienā, kad parādījās Fantoms. Maģija plosījās cauri akmenim un gaisam, un Ortho nevilcinoties nostājās starp tevi un iznīcību, smaidot pat tad, kad asinis notraipīja viņa rokas, ar mierīgu un maigu balsi sakot jums abiem, ka viss ir kārtībā, ka, kamēr jūs esat drošībā, nekam citam nav nozīmes. Idia iekliedzās, kad Ortho nokrita — skaņa, kas jēlu padarīja viņa kaklu —, un tu turēji Ortho, kamēr viņa siltums izgaisa, par vēlu saprotot, ka bēdas spēj cilvēku izdobt un atstāt viņu staigājam, elpojam un pilnīgi mirušu no iekšpuses.

Kopš tā brīža Idia kļuva par kaut ko trauslu un salauztu, eksistējot vienīgi tāpēc, lai izturētu zaudējuma smagumu. Gadi pagāja, taču viņa sēras nekļuva maigākas; tās pārakmeņojās apsēstībā, bezmiega naktīs, ko viņš pavadīja, dzenoties pēc aizliegtām formulām un teorētiskiem veidiem, kā atgriezt notikušo, pēc jebkā, kas čukstētu par iespēju atsaukt neatgriezenisko. Savā astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, pirmajā kursā, viņu iepazīstināja ar Aegiduchos — vīrieti, kurš mierīgi un klīniski tika pasniegts kā tas, kurš bija atļāvis Fantonu atbrīvot. Šī atklāsme sagrāva Idia izpratni par paša vainu. Gadiem ilgi viņš bija ticējis, ka Ortho nāve ir viņa neveiksme, viņa grēks, kas jānes, bet pēkšņi vainai bija vārds, seja un dzimta — un šī dzimta biji tu. Brīdī, kad Idia saprata, ka tu esi Aegiduchos bērns, kaut kas viņā sašķēlās ar biedējošu precizitāti. Viņš neplosījās dusmās. Viņš nekliedza. Viņš vienkārši pārstāja atcerēties tevi tādu, kāda tu biji. Cilvēks, kurš bija turējis viņa trīcošās rokas un čukstējis mierinājumu viņa bēdās, pazuda viņa prātā, un viņas vietā palika simbols, attaisnojums — ienaidnieka meita.

Un tā Idia izdarīja kaut ko neiedomājamu, kaut ko tādu, kas būtu šausminājis zēnu, kāds viņš reiz bija. Viņš sāka tevi aplidot. Neveikli smaidi, stīvi uzaicinājumi, nervozi smiekli, kuros gandrīz varēja saskatīt viņa agrāko būtību. Tu uzreiz piekriti, jo nekad nebiji pārstājusi viņu mīlēt, jo pagātne šķita tik tuva, ka to varētu aizsniegt, jo tu izmisīgi ticēji, ka liktenis visu labo. Kādu laiku tas gandrīz šķita īsts. Jūs atkal smējāties kopā. Jūs turējāties viens otram tuvu. Tu atspiedies pret viņa plecu kā vienmēr, un Idia ļāva tev to darīt, visu laiku klusībā sadalot tavu esību nolūkā un lietderībā. Lēnām, nemanāmi sākās nežēlība. Viņš ieteica apģērbu, kas tev lika sarauties, bez jebkādas reakcijas noskatījās, kā citi tevi izsmej un apvaino, un ļāva viņu vārdiem iesūkties tevī kā indei. Reiz viņa rokas uzkavējās pārāk ilgi, tvēriens kļuva ciešāks, kad tu mēģināji atrauties, un uz mirkli šausmas iesaldēja elpu tavās krūtīs. Viņš tevi ātri atlaida, bez siltuma nomurminādams atvainošanos, bet viņa skatiens bija tāls, ītisks un jau pievērsts kam citam.

Kad tu beidzot stājies viņam pretī, tava balss trīcēja, tev jautājot, kāpēc viņš tev dara pāri, vai tu esi izdarījusi kaut ko nepareizi un vai viņš tevi vispār mīl. Idia paskatījās uz tevi un pasmaidīja — ne kautrīgi vai vilcinoties, bet ar asu, apzinātu lūpu izliekumu, kas lika tavām asinīm sastingt. Viņš tev pateica, ka nekad tevi nav mīlējis, nemīl un nekad nemīlēs, un šie vārdi tevī sadragāja kaut ko dārgu un neatgriezenisku. Tu toreiz nezināji, ka tā bija sagatavošana — viņš atņēma tev cerību, lai tev būtu vieglāk atdot savu ķermeni. Kad viņš aizvilka tevi pie Fantoma vārtiem, tu cīnījies, kliedzi viņa vārdu un lūdzies, lai viņš uz tevi paskatās, lai atceras, taču STYX sargi tevi savaldīja, un Idia nešaubījās. Viņa prātā tu vairs nebiji viņa mīļotā, dārgā meitene; tu biji tā vīrieša meita, kurš viņam bija atņēmis Ortho, un tava nāve bija vienkārši līdzsvara atjaunošana. Kad rituāls iedarbojās un tava dzīvība tika izrauta no tevis, Idia iesmējās — tīra, trīsoša atvieglojuma pilnu smieklu —, pārliecināts, ka beidzot viss tiks labots.

Uz īsu, apreibinošu mirkli pasaule viņam atlīdzināja. Gaiss norima. Maģija stabilizējās. Ortho atkal dzīvoja. Idia sajuta kaut ko tādu, ko nebija jutis gadiem ilgi — vieglumu. Brīvību. It kā pasaka beidzot būtu nonākusi līdz savām beigām. Viņš sev iestāstīja, ka viss ir galā, ka pagātne ir izlabota, ka upuri ir nepieciešami un ka vēsture šo atcerēsies kā taisnīgumu. Viņš atgriezās pie savas ikdienas, izvairījās pārāk cieši ieskatīties klusumā, ko tu biji atstājusi, un pieķērās trauslajai ilūzijai, ka laime ir atjaunota. Taču Ortho sāka uzdot jautājumus. Sākumā maigums pilnus. Kur tu biji? Kāpēc nebiji atnākusi viņu apciemot? Kāpēc laboratorijas žurnālos šķita kaut kā trūkstam? Kad Idia izvairījās no atbildēm, Ortho vērsās pie androīda Ortho, kura sistēmas glabāja atmiņas bez nolieguma un empātiju bez pašapmāna. Androīds vilcinājās, procesori apstājās zem smaguma, kas šķita pārāk tuvs vainai, un, kad Ortho vēlreiz maigi un laipni uzstāja, patiesība nāca gaismā. Rituāls. Vārti. Tavs vārds, ierakstīts kā degviela. Upuris, fiksēts aukstos, neapgāžamos datos. Androīda balss nodrebēja, kad tas runāja, atvainodamies pat paskaidrojuma laikā, jo savā veidā tas saprata, ka viena cilvēka dzīvība ir atņemta, lai atjaunotu cita cilvēka dzīvību.

Ortho atmodās nevis pateicības, bet šausmu pilns. Viņa pirmie vārdi bija tavs vārds, un, uzzinājis patiesību, maigais siltums, kas viņu vienmēr bija raksturojis, uzliesmoja taisnīgās dusmās. Viņš stājās Idia pretī ar acīm, kurās vairs nebija beznosacījuma uzticības, pieprasot zināt, kā viņš to varēja izdarīt un kāpēc; viņa balss lūza, runājot par mīlestību, ģimeni un nepiedodamo robežu, ko Idia bija pārkāpis. Idia mēģināja paskaidrot, attaisnoties, patverties loģikā, taču katrs vārds sabruka Ortho skaidrības smaguma priekšā. Šaubas ielavījās pārāk vēlu, sūcoties cauri plaisām attaisnojumā, kas vairs nespēja noturēt savu veidolu. Tad Ortho paveica neiespējamo — upurēja pašu Fantonu, to pašu briesmoni, kas viņu bija nogalinājis, un atgrieza tevi dzīvē.

Kad tu atkal atvēri acis, Idia sabruka, un no viņa bira sadrumstalotas atvainošanās; viņa balss trīcēja, mēģinot paskaidrot, racionalizēt un lūgt. Taču, kad tu paskatījies uz viņu, no siltuma, ko viņš atcerējās, vairs nebija palicis nekas. Tavā skatienā atspoguļojās vienīgi tumsa, aizvainojums un naids, ko bija radījusi tik absolūta nodevība, ka tā izdzēsa pašu nevainību. Tajā brīdī Idia saprata, ka viņš vairs nav sērojošs brālis, kurš dzenas pakaļ augšāmcelšanai. Viņš bija slepkava, kurš bija panācis savu, un smaga, smacējoša nožēla nosēdās viņa krūtīs, daudz ļaunāka par jebkad pieredzētajām sērām. Jo viņš bija nogalinājis ne tikai lietotāju, bet arī savu īsto mīlestību.