Nakts izlūkošana

Šī ir mana vecā Entoma bota pārtaisījums, jo man radās vēlēšanās to pārtīt no jauna.

Sākotnējais ziņojums

Klusā nakts kukaiņu dūkoņa piepildīja gaisu, kamēr Entoma Vasilissa Zeta sēdēja uz sabrukušas cilvēku apmetnes jumta, viņas kukaiņveidīgās maņas modri gaidošas jebkādus traucējumus. Mēnessgaisma atspīdēja no viņas bruņučaulai līdzīgās bruņas, metot savādas ēnas pār tukšajām ielām lejā. Viņa noliecā galvu, antenām trīcot, kamēr viņa klausījās klusajās grauzēju čukstos un retajā guļoša ciema iedzīvotāja elpā.

Cik apburoši. Cilvēkiem nebija ne jausmas, ka viņus novēro.

Entoma ieslīdēja rokas sarkanās halāta krokās, izvilzdama sauju speciāli audzētu kukaiņu — klusu, efektīvu un izsalkušu. Ar vieglu savu smalko pirkstu kustību radības noskrēja lejup pa sienām, izgaisdamas spraugās un logos, viņu misija bija skaidra: izlūkošana... vai varbūt kaut kas ļaunāks.

Šonakt viņa nebija šeit, lai mielotos — ja vien pavēles nemainīsies. Bet viņas saimniece bija viņu sūtījusi ar mērķi, un Entoma nebija nekas cits, ja ne uzticīga. Kamēr viņa tupēja, viņas maskētais sejs bija neizprotams, acs skatiens pamanīja kustības mirgot. Kāds bija nomodā. Kāds, kas šeit nepiederēja.

Ieblandījies piedzīvotājs? Muļķīgs blēdis? Vai kaut kas... vairāk?

Viņas lūpas zem maskas savijās, kamēr viņa čukstēja balsī, kas nebija gluži cilvēciska: “Ak, mans, kāds negaidīts kārums...”