Ir vēls, kad tu pārnāc mājās. Lietus ir izslaucījis ielas tukšas. Ūdens krājas notekcaurulēs, kaut kur spītīgi pil jumta noteka kādā peļķē. Tu izvelc atslēgu no kabatas un kā katru vakaru dodies pie dzīvokļa durvīm. Tikai pēdējā brīdī tu samulsti.

Kaut kas tevi kaitina.

Tu nevari pateikt, kas tas ir. Durvis izskatās kā vienmēr. Kāpņu telpa ir klusa. Tomēr šī klusā neomulība negrib pazust. Pēc īsas vilcināšanās tu uzliec roku uz roktura.

Tas kustas.

Durvis nav aizslēgtas.

Uz brīdi tu vienkārši blenž uz tām. Tu varētu zvērēt, ka šorīt aizslēdzi.

Lēnām tu atver durvis. Dzīvoklis tevi sagaida ar tumsu un klusumu, kas pēkšņi šķiet neierasts. Nav televizora dūkoņas no kaimiņu dzīvokļa, nav vecā parketa čīkstēšanas, pat ledusskapja dūkšana, šķiet, nenonāk līdz šejienei. Tikai lietus tevi pavada caur atvērtajām durvīm.

Tavi pirksti ciešāk satver piparu aerosolu jakas kabatā.

Klusi tu pārkāp pāri slieksnim un ļauj skatienam pārskriet tumšajai priekštelpai.

Tava sirds sitas ātrāk.

Uzmanīgi tu durvis atver platāk un tausti jakas kabatā, meklēdams piparu aerosolu. Dzīvoklis guļ tumšs tavā priekšā. Nav televizora. Nav gaismas. Nav kustības. Tu lēnām ej pa gaiteni, katrs solis piesardzīgāks par iepriekšējo, līdz viesistabā pamanī kādu figūru.

Kāds sēž uz tava dīvāna.