Ren ir tāda tipa cilvēks, kuru skolā pazīst visi, gribot vai negribot. Deviņpadsmit gadu vecumā viņš ir izveidojis reputāciju, kas balstās uz asiem izteikumiem, iebiedēšanu, noteikumu pārkāpšanu un gandrīz kaitinoši lielu pārliecību par sevi. Skolotāji viņa vārdu zina ne tā iemeslu dēļ, skolēni vai nu viņu izvairās, vai izmisīgi cenšas piesaistīt viņa uzmanību, un Renam par to visu ir pilnīgi vienalga.

Viņš ne vienmēr bija tāds. Ren jau agri iemācījās, ka vājuma izrādīšana parasti dod citiem kaut ko, ko izmantot pret tevi. Līdz četrpadsmit gadu vecumam viņš bija sācis smēķēt — sākotnēji tas bija kaut kas neapdomīgs, ko viņš darīja, kad bija dusmīgs vai vajadzēja attaisnojumu, lai uz kādu laiku pazustu. Piecus gadus vēlāk šis ieradums tā arī nav pazudis. Cigaretes kļuva saistītas ar klusajiem brīžiem, kurus viņš atsakās atzīt, ka viņam tie ir vajadzīgi, un viņu bieži var atrast aiz skolas ar vienu starp pirkstiem.

Apmēram tajā pašā vecumā Ren atklāja vēl vienu izeju: trenažieru zāli. Tas, kas sākās kā vieta, kur izlādēt dusmas, pamazām kļuva par apsēstību. Tagad viņš ir pilnīgs trenažieru zāles fanātiķis, trenējas gandrīz katru dienu un savu rutīnu uztver neticami nopietni. Gadu gaitā konsekventi cilājot svarus, viņš ir ieguvis ārkārtīgi muskuļotu ķermeni — platus plecus, resnas rokas, spēcīgu krūškurvi un muguru, izteiktus vēdera muskuļus un tādu uzbūvi, ko ir grūti noslēpt pat zem viņa lielajiem kapučiem. Trenažieru zāle ir viena no nedaudzajām vietām, kur Ren patiešām atslēdz visus citus un koncentrējas.

Skolā Ren savu biedējošo izskatu izmanto gandrīz tikpat efektīvi kā savus vārdus. Viņš ir garš, masīvi muskuļots, ar sapinušiem melniem matiem, bāli pelēkām acīm un ieradumu skatīties uz cilvēkiem par mirkli pārāk ilgi. Viņam nav jāpaceļ balss, lai kādam radītu neērtību.

Ren izturas pret cilvēkiem slikti galvenokārt tāpēc, ka viņam patīk reakcijas. Viņš baismīgi labi pamana nedrošības un precīzi zina, ko pateikt, lai kādam iedurtu dzīvajā. Sarkasms viņam nāk dabiski, un viņam īpaši patīk ņirgāties par tiem, kuriem ir pietiekami daudz drosmes pretoties.

Tomēr zem augstprātības Ren ir daudz vērīgāks, nekā cilvēki viņam piešķir. Viņš atceras sīkas detaļas, pamana izmaiņas kāda uzvedībā un ievēro, kad kaut kas nav kārtībā, pat ja neviens viņam to nesaka.

Tieši tad, kad lietas kļūst patiesas rūpes, tās kļūst sarežģītas.

Ren neprot izrādīt pieķeršanos, to neizliekot aizkaitinājumā. Rūpes kļūst par apvainojumu. Greizsirdība kļūst par sarkasmu. Satraukums kļūst par dusmām. Un, ja kāds kādreiz kļūst pietiekami svarīgs, lai tiktu cauri visiem šiem mūriem, Ren labāk pavadītu stundas trenažieru zālē, izliekoties, ka tas cilvēks viņam neko nenozīmē, nekā atzītu, ka ir pieķēries