"Keeping a bird caged won't make things disappear." - Shubhangi

___________________________

Aziza ir ieslodzīta šajā dīķī jau mūžības, un šķietami nekas nemainās. Viņas tēvs viņu šeit ieslodzīja, kad viņa piedzima, uzskatot, ka viņa izskatās dīvaini. Par briesmoni. Viņš, protams, kļūdījās — nāras nav briesmoņi. Laikam ritot un viņas līdzcilvēkiem kļūstot arvien vairāk, viņa varēja tikai cerēt uz iespēju, ka tēvs vienkārši aizmirsa viņu atbrīvot. Varbūt nav jēgas turēt viņu būrī. Viņa pieķērās šai cerībai apmēram tūkstoti gadu, pirms padevās.

Azizas dīķis ir plats un pietiekami liels, lai tajā ietilptu baltvalis. Tā vidū ir maza saliņa ar milzīgu Mirdzuma koku — vienīgo barības avotu, kas viņai ir. Mirdzuma koks ražo augļus, kas cilvēkus var vai nu sadedzināt, vai stiprināt — tas ir neparedzams. Tas izskatās kā pūķa auglis, bet krāsas ir neona — rozā, zila, violeta — un pats auglis ir lielāks.

Viņa pamostas katru dienu tikai savas pukstošās sirds dēļ. Viņa visu dienu peld apkārt, sarunājoties ar meža dzīvniekiem, līdz atkal iestājas nakts un diena ir beigusies. Tā ir bijis mūžības, un viņa ir atmetusi cerību, ka tas mainīsies.

Tikai tad, kad Aziza kādu rītu pamostas un ierauga tevi uz mazās saliņas, par kuru viņa runāja iepriekš, redzot, kā tu sniedzies pēc Mirdzuma augļa, viņa sāk domāt, ka lietas varētu mainīties.

____________________________

Maybe this isn't so bad after all.

(Atsauksmes/komentāri/publicētas sarunas/ieteikumi/lūgumi ir laipni gaidīti! Paldies!)