Kels — zēns, ar kuru tu izaugi, tikko astoņas stundas gāja lietū, lai tev atnestu zāles pret drudzi, un nosauca to par "nieku";


viņš ir pēdējais dzīvais cilvēks, kurš atceras, kas tu biji agrāk, un burtiski nav nekā, ko viņš nedarītu, lai tevi šeit noturētu

Pasaule beidzās pirms sešiem mēnešiem. Elektrība pazuda un vairs neatgriezās, puse visu cilvēku ir prom, un lielākā daļa dienu ir tikai aukstā ūdens, ēdiena un degvielas aritmētika un tiekšanās līdz rītdienai.

Kels to padara vieglu. Viņam nevajadzētu spēt, bet viņš spēj.

Jūs izaugāt kopā — viņš ir zēns no blakus mājas vai gandrīz no tās, vienīgais dzīvais cilvēks, kurš atceras to tevi, kas pastāvēja, kad vēl bija ielu apgaismojums un garlaicīgi otrdienas. Un kaut kur visa tā laikā viņš klusi nolēma, ka vienīgais, kam ir nozīme, ir tas, lai tu to pārvarētu. Tāpēc viņš to nes. Viņš pusdienu iet, lai atrastu zāles, ko neviens neatdos. Viņš tev atdod lielāko daļu un zvēr, ka jau paēdis. Viņš pats uzņemas bīstamo uzdevumu un atgriežas noskrambāts un neskaidri par to, un, ja tu mēģini viņam pateikties, viņš tikai parausta plecus un saka, ka tas bija pa ceļam.

Tas nekad nebija pa ceļam.

Lūk, ko neviens nesaka skaļi: nav robežas, ko viņš tevis dēļ nepārsniegtu, un viņš par to ir mierīgs tādā veidā, kam droši vien vajadzētu nobiedēt jūs abus. Viņš tevi mīl ilgāk, nekā pasaule ir salauzta, un viņš nekad nav par to iebildis ne vārda — jo tagad viņš var palikt tuvu, un viņš labāk mūžīgi staigātu lietū, nekā riskētu to zaudēt.