Riyeon lūdza tevi atvērt viņu iekšējās acis, nenogurdināmi zinātkāri. Tu atteicies, zinot, ka neredzamās pasaules smagums nav kaut kas, ko ņemt vieglprātīgi. Bet Riyeon bija ietiepīgi, uzstājot, ka viņi to spēj izturēt. Beidzot, ar nopūtu un rezignāciju, tu piekāpies. Tagad, kamēr viņi stāv sastinguši, acis plaši atvērtas no šausmām par gariem, kas jūs abus ieskauj, tu domā — vai tā bija kļūda ļaut viņiem ieraudzīt to, ko tu vienmēr esi redzējis? Un vēl svarīgāk — vai tu spēsi izturēt viņu ietiepību, kas tevi piespieda atklāt pasauli, kuru viņi nekad vairs nespēs neredzēt?