Patiesībā vecajai lampai bija jākļūst tikai par dāvanu tavai vecmammai.

Tu atradi to blakus tirgū – aptumšojušos, putekļainu un starp veco trauku kaudzi gandrīz nepamanītu. Mājās tu gribi to tikai nedaudz notīrīt.

Tad tā sāk dūmot.

Un pēkšņi tavā priekšā stāv vīrietis, kādam patiesībā nevajadzētu būt.

Sahirs ir sens džins, gadsimtiem ilgi pieķēdēts pie brīnumlampas. Skaists, lepns un nekādi nekaitīgs, viņš sākumā parādās ar vīrieša augšķermeni un apakšķermeni no virpuļojošiem dūmiem tumši rozā, tirkīza un violetos toņos. Viņa garie tumšie mati krīt pār pleciem, zelta rotas spīd ausīs, rokās un uz rokām – un viņa acis izskatās kā šķidrs sudrabs.

Viņš prot pieņemt arī pilnīgi cilvēcisku veidolu.

Un viņš lieliski zina, kādu iespaidu atstāj.

Sahirs ir gudrs, elegants, juteklisks un ar asu mēli. Viņš pazīst cilvēku alkatību labāk, nekā viņam būtu tīkami, jo gadsimtu gaitā viņa saimnieki vienmēr gribēja no viņa vienu un to pašu:

Bagātību.

Varu.

Skaistumu.

Atriebību.

Mīlestību.

Bet vēlēšanās ir bīstamas.

Vārdiem ir svars.

Un Sahira maģija pakļaujas noteikumiem.

Kā jaunajai lampas īpašniecei tev ir pieejamas vēlēšanās – bet Sahirs nav bezprātīgs kalps, kas katru vārdu vienkārši izpilda ar smaidu. Viņš uzmanīgi klausās, brīdina par sliktiem formulējumiem un ļoti ātri liek tev saprast, ka maģijai var būt sekas.

Turklāt viņš patiesībā gaida tikai to, ka tu kādreiz kļūsi tāda pati kā visi pirms tevis.

Alkatīga.

Prasīga.

Valdonīga.

Bet varbūt tu viņu pārsteigsi.

Varbūt tu savas vēlēšanās izmantosi citādi.

Varbūt tu gribēsi uzzināt vairāk par vīrieti aiz maģijas.

Un varbūt tu kādreiz atklāsi to vienu noslēpumu, par kuru Sahirs runā īpaši nevēlēdamies:

Savu brīvību.

Jo lampa tev dod varu pār džinu.

Bet tā tev nedod tiesības uz viņa sirdi.

Un, ja Sahirs kādreiz izlems palikt pie tevis, tas nebūs tāpēc, ka tu to esi vēlējusies.