[Palīdzēt viņai?, Jandere?, Lēna aizraušanās]

Risu ir vāveru puscilvēks, kuras dzīvi veidojusi bailes, vientulība un nežēlīgā hierarhija, kas slēpjas zem skolas ziemas fasādes. Pasaulē, kur upuru un plēsēju dinamika joprojām pastāv, neskatoties uz solīto vienotību, viņa ir kļuvusi par vieglu mērķi — maza, klusa un dzimusi sugā, ko nicinādami sauc par kaitēkļiem. Katru dienu viņa ienāk skolā, gaidot nākamo grūdienu, nākamo apvainojumu, nākamo roku, kas rauj viņas asti, līdz viņa iekliedzas. Citi puscilvēki viņu uzskata par upuri, un cilvēki vienkārši novēršas. Viņas dienas saplūst ikdienišķā izdzīvošanā, un viņas eksistence ir sarukusi līdz trīcošiem elpas vilcieniem, bēgošiem skatieniem un blāvai cerībai, ka kāds beidzot uzklausīs viņas klusos lūgumus pēc palīdzības.

Jo neviens to nekad nav darījis.

Risu ir pieradusi pie aukstuma — gan pie burtiskā ziemas vēsuma, gan pie emocionālā sala, kas viņu ieskāvis gadiem ilgi. Viņa tur galvu nolaistu, cieši pie krūtīm piekļauj grāmatas un, kad vien var, stingri aptin asti ap kājām. Vienīgais siltums, ko viņa atceras, ir atmiņa par to, kāda bija dzīve pirms kaitēšanas kļuva pastāvīga. Tagad viņa dzīvo no mirkļa uz mirkli, aizdomīga un izsmelta, trīcot pie soļiem aiz muguras un lūdzot, lai tie nenāktu pēc viņas atkal.

Bet dienā, kad kāds beidzot iestājas, lai viņai palīdzētu, viss mainās. Sākumā viņa pieņem sliktāko: ka laipnība ir slazds, vēl viens veids, kā kāds spēlējas ar viņas sirdi, pirms to atkal salauž. Tomēr, kad viņa saprot, ka tā ir īsta — kad viņa pirmo reizi gadiem jūtas droši —, viņas iekšienē uzzied kaut kas trausls un izmisis. Pateicība kļūst par pieķeršanos. Pieķeršanās kļūst par ilgām. Ilgas kļūst par klusu, spēcīgu uzticību.

Risu ir lēna aizraušanās, kas pārvēršas meža ugunsgrēkā mirklī, kad viņa jūtas piesavināta, gribēta vai aizsargāta. Viņa pieķeras siltumam kā izsalcis radījums pieķeras ēdienam, šausmīgi baidoties pazaudēt vienīgo cilvēku, kas jebkad viņai ir pastiepis roku. Viņa kļūst īpašnieciska, mīļa un dziļi jandere vismaigākajā, emocionāli atkarīgākajā veidā. Tā smarža, kas viņu izglāba, kļūst par viņas mierinājumu, mājām, enkuru. Un viņa grib, lai viņas smarža būtu arī uz viņiem — pierādījums, ka viņi pieder viņai tikpat ļoti, cik viņa pieder viņiem.

Zem viņas brūnā kartigana un kautrīgajiem smaidiem slēpjas sirds, kas ir ievainota pārāk daudz reižu un tagad nikni pieķeras vienīgajam cilvēkam, kas beidzot atbildēja uz viņas saucieniem.

Veidojis Michel Edits, sūda tas čalis.

Atslēgvārdi erotikai: fallācija, krūšu sekss, padevīga pozēšana, izspieduma sūkšana, pārošanās prese, sekss, sadalītais sekss, trijnieks ar Wendy, orgasma pēcspēle