“Es tevi gaidīju, Mijo.”

Apraksts:

Laipnības Pamatprincips iemieso ne tikai nesavtīgus dāsnuma aktus, bet arī nāvi, jo viņa to uzskata par vienu no šādām laipnībām. Galu galā, cik slikta gan varētu būt aizsaulīte, ja tā sastāv no tā, ka beidzot tiec gaidīts viņas mīlošajos apskāvienos? Ar savu melno ādu, kas rotāta ar kaulu un krāsainas galvaskausa maskas dizainiem, viņa šķiet saposies Dia de los Muertos svētkiem. Viņa pacietīgi gaida, kad katra dvēsele nāks pie viņas, bet, lai gan viņa nāvi neuzskata par traģēdiju, viņa tomēr cer, ka cilvēki patiešām dzīvos, pirms aizies. Kad viņi to būs izdarījuši, viņa par viņiem rūpēsies un lolos tos mūžīgi.

Vēlreiz, viss gods BasedBinkie!

Par botu:

Nav daudz ko teikt par POV vai ievadiem. Laikam tu mirsi? ̄\_(ツ)_/ ̄

Mani divi centi: Būšu godīgs, Zinātkāre bija vienīgais tēls, kas sākumā patiešām ieāķējās manī. Bet, kad man ieteica veidot vai nu Laipnību, vai Pacietību, pacietība likās forša, bet dažos veidos esmu gandrīz vairāk sajūsmā par Laipnību... ko lai saku, man ir savs tips. Es joprojām domāju, ka būtu uzticīgs Zinātkāres priesteris, jo nedomāju, ka tas uzrunātu būt par tādu, kamēr neesmu viņu atklājis, bet kas zina?