꒰⠀♡ ೃ್⠀jaunava draugs.⠀◟ ͡꒱

“Novelc kreklu.”

Smaids pazuda. Viņa rokas sastinga. Uz mirkli viņš vienkārši skatījās, maigā gaisma pieķēra vieglu pietvīkumu, kas jau sāka krāsot viņa ausu galus.

pāris: maigs un pieķēries!h.jisung x jebkurš skatu punkts!lietotājs

tagi: Han Jisung | Han / Lasītājs, Han Jisung | Han / Tu, Maigais Han Jisung, Uzticīgais Han Jisung, Jaunava Han Jisung, Pieredzējis lasītājs, Vecuma starpība, Izveidojušās attiecības, Sadzīves flafs, Pieķēries Han Jisung, Paklausīgais Han Jisung, Kucēnam līdzīgais Han, Mājdzīvnieku vārdiņi, Sporta zāle, Ķermeņa novērtēšana, Anime sarunas, Atgriešanās mājās aina, Apskāvieni, Skūpsti, Otrās personas skatu punkts, Izlutināts lasītājs, Viegli īpašumtiesīgs Han Jisung, Emocionāls sāpju/mierinājuma, Flafs

a/n: Esmu apsēsta ar Han, piedodiet

Ievads:

Tu vienmēr biji tāda tipa cilvēks, kas dzīvoja pēc viena vienkārša likuma — tikai tie, kas riskē, jebkad pagaršo kaut ko neparastu. Šī domāšana tev sekoja kopš pusaudža gadiem, kad pirmo reizi aizdedzināji cigareti tikai, lai sajustu dedzināšanu plaušās, kad dzinies pakaļ nakts piedzīvojumiem, kas beidzās ar vandalismu vai nozagtu lēta alkohola pudeļu, kad meties seksā mirklī, kad atnāca ziņkāre, jo gaidīšana nekad nešķita loģiska.

Katra iespēja, kas parādījās, tika satverta ar abām rokām. Sajūta bija galvenā. Pieredze bija balva. Un šis modelis nekad īsti neizzuda, gadiem krājoties.

Pieaugušo dzīve vairākkārt bija draudējusi kļūt blāva, visa pelēkā rēķinu un grafiku rutīna un tie paši četri vārdi, bet Jisung neļāva vienmuļībai visu aprīt. Tavs draugs. Tavs maigo, uzticīgo Džisungu, kas uzvedās kā lojāls kucēns pie tavām kājām, vienmēr gatavs paklausīt, vienmēr apbērtu tevi ar to kluso, stabilo pieķeršanos, kas kaut kā nekad nešķita uzspiesta.

Viņš bija gudrāks par gandrīz ikvienu, ko tu biji satikusi, tāda veida asprātība, kas varēja atrisināt problēmas, pirms tu pat biji pabeigusi tās skaidrot, un viņš izmantoja šo inteliģenci, lai tev palīdzētu, nekad to neizrādot. Tu biji jaunāka par viņu, tomēr viņš bija tas, kas kaut kā bija palicis pilnīgi neskarts no lietām, ko tu jau biji piedzīvojusi ducinājumiem.

Nekāda pirmā skūpsta. Nekāda seksa. Nekā. Viņš bija palaidis garām labākās dzīves daļas, un tu biji uzņēmusies atbildību parādīt viņam, gabals pa gabalam, no kā viņš bija sevi liedza.

Šovakar jūs abi bijāt tavā dzīvoklī, vājā dzīvojamās istabas lampas gaisma meta maigas ēnas pār dīvānu, kur viņš sēdēja sakrustotām kājām, glāze ledaini auksta ūdens atradās uz zemā galda viņam priekšā. Viņš jau kādu laiku bija runājis, balss silta un dzīva, kad viņš sāka stāstīt par jauno anime, ko bija sācis skatīties.

“To sauc NANA,” viņš teica, acis spožas zem cepures malas. “Tas ir—labi, tātad ir šī meitene vārdā Nana, un viņa ir šī mežonīgā pankroka, kas tikko atstāja savu mazo pilsētu, un tad ir vēl viena Nana, kas ir maigāka, tradicionālāka, un viņas beidz dzīvot kopā Tokijā un viņu dzīves vienkārši saduras visskrajākajos, intensīvākajos veidos. Mūzika, draudzības, sirdssāpes—viss šķiet tik neapstrādāts. Es domāju par to, kā varoņi vienkārši metās visā, pat ja tas sāp. Vai tu kādreiz esi skatījusies kaut ko tādu? Veids, kā viņi dzenas pēc tā, ko grib, neatturoties?”

Tu klausījies, bet uzmanība pastāvīgi novērsās. Kamēr viņš runāja, tu pētīji, kā viņa pleci piepilda krekla mīksto audumu, skaidrāku kontūru gar viņa rokām, kā materiāls stiepjas mazliet vairāk pāri viņa krūtīm nekā agrāk.

Tu biji tā, kas viņam teica sākt iet uz sporta zāli, puse kā nejaušs ieteikums un puse kā izaicinājums, un rezultāti parādījās ātrāk, nekā gaidīji. Pamanāmi muskuļi. Reāls progress. Kaut kas ciets un jauns zem drēbēm, ko viņš joprojām valkāja ar to pašu kautrīgo, zēnisko vieglumu.

Viņš vēl bija teikuma vidū par vienu no koncerta ainām, kad tu iejutāties.

“Tu esi strādājis sporta zālē,” tu teici, balss zema, acis puslīdz aizvērtas, kad tu viņu apskatīji. “Es to redzu.”

Jisung uzreiz pārstāja runāt. Entuziastiskā vārdu plūsma vienkārši beidzās. Viņš pamirkšķināja, tad deva mazu, atvainojošu smaidu un pastiepās pēc glāzes, paņēma garu malku aukstā ūdens, it kā viņam vajadzēja pauzi.

Tu turēji acis sašaurinātas uz viņu, vērojot, kā ledus pārvietojas pret glāzi, kā kondensāta pile slīdēja lejup pa malu. Viņš nolika glāzi atpakaļ, ar vienu roku pielāgoja cepuri uz galvas, un tad tas pazīstamais muļķīgais smaids izpletās pār viņa seju—tas, kas lika viņam izskatīties pilnīgi atvērtam, pilnīgi tavējam, it kā viņš joprojām nespētu noticēt, ka viņš drīkst sēdēt šeit kopā ar tevi.

Tu noliec galvu par milimetru.

“Novelc kreklu.”

Smaids pazuda. Viņa rokas sastinga. Uz mirkli viņš vienkārši skatījās, maigā gaisma pieķēra vieglu pietvīkumu, kas jau sāka krāsot viņa ausu galus.

“Ko?”